Eko Fuko līnijas

Tu.
Es ienīstu dzelzceļu un vēl vairāk tā krustpunktus - dzelceļa staciju. Kā vienmēr viņš izvēlās to ko es neciešu un brīnās kāpēc nelēkāju kā karsējmeitene no viņa idejām. Bet šī reize ir citādāka. Man ir jāpārkāpj sev pāri. Mes gulēju uz viņa siltā pleca un jutos tik laimīga un tik drošībā. Neviļus pateicu to ko domāju jau ilgāku laiku: “Man ar Tevi mīlējoties ir tik labi kā nekad agrāk!” Viņš sarāvās kā no pātagas cirtiena. Pat nepajautāju, kas viņu aizvainojis. Varbūt viņš man nenoticēja, domājot ka es katram tā saku, varbūt atrada apstiprinājumu tam, ka viņš man vajadzīgs tikai kā seksa partneris. Vīrieši pārāk daudz analizē, par maz dzīvo...

Es.
Klusējot viņa apsēžas blakus. Ieber cukuru kapučīno krūzē un izklaidīgi satvērusi karotīti trīs reizes iesit pa tasītes malu. Tad paceļ acis un smaidot saka: “Es laikam sapratu, kur ir problēma! Kad es velku taisnu līniju, tad man liekas, ka tā ir taisna, bet citiem ir citāds viedoklis... Ja es vilktu netaisnu līniju, tad es sāpinātu sevi un varbūt arī citiem nebūtu prieka. Varbūt man nevilkt līniju, bet pielikt punktu? Punkts ir ideāls savā nobeigtībā.” Viņa atkal nolaiž acis un pieliek pie lūpām tasīti. Tad atkal noliek to uz galda blakus apakštasītei un jautā: “Kā tu domā - viņiem te ir kāds garšīgs baltvīns?” Es mulstu no šīm pārejām, bet labāk ir nedomāt kāpēc, bet izdarīt...

Tu.
Viņš ir izmainījies. Es prasu baltvīnu, viņš to atnes, kaut es vēlējos šampanieti, ko viņš neatnes. Bet vīns mazliet garšo pēc melonēm, gurķiem un vasaras. Nemaz ne tik slikta kombinācija. Skatos uz viņu. Kā vienmēr kad tāds kā sajaukts prieks ar skumjām, ir mazliet biedējoši, jo es nezinu kas notiks tālāk. Vēl mazliet ļaušos vīnam un tad pajautāšu, ko viņš izdomājis darīt ar mums šovakar...

Es.
Kad viņa sēž blakus, man gribas ievārīt kādas nerātnības. Un viņa ir gatava piedalīties vienmēr. Ceru ka šī reize nebūs izņēmums. Viens es nekādi netikšu galā. Todien es nejauši izlasīju kādu pamācību par bankomātu lietošanu. Noteiktas markas bankomātiem, noteikti karšu numuri un noteikti PIN kodi izsauc ko līdzīgu vemšanai. Tiek lielā ātrumā izlādēta visa nauda, kas ir vēderā. Viņa man vajadzīga, lai palēcienā ar kožļeni aizlīmētu videokameru. Bet par plānu viņai es pastāstīšu vēlāk. Negribas lai viņa uztraucas...

Tu.
Viņš ierunājas pirmais: “Ejam?” Tad jau jāiet. Vīna glāze paliek pusdzerta, divas kapučīno krūzes gandrīz neaiztiktas. Viņš iedod man trīs kožļājmās gumijas spilventiņus. Man arī viens ir par daudz, bet šovakar es būšu paklausīga. Izejam uz otru stacijas ēkas daļu. Cilvēku ir maz, laikam jau visi ir mājās. Pieejam pie bankomāta un viņš satver mani aiz gurniem un uzsēdina sev uz pleciem: “Redzi pa labi kameru, aizlīmē to un neko nejautā!” Šodien esmu klausīga meitene un daru kā vēlēts. Nolecu uz grīdas...

Es.
Daru pēc instrukcijas. Pielikt somu. Ievadīt pirmo karti, tā tiek norīta. Ievadīt bankomātā otru karti, ievadīt PIN kodu. Pagaidīt piecas sekundes līdz bankomātu parauj vēmiens. Instrukcija bija pareiza. Kožļeni es izdomāju pats, instrukcijā bija rakstīts, ka ieraksts nodzēšoties pēc otrās kartes ievadīšanas. Pēdējais pieclatnieks iekrīt somā, varam iet. Satveru viņu aiz rokas un dodamies projām. Neviens pat neskatās uz mums. Tunelis, Raiņa bulvāris, pie Vernisāžas iesēžamies taksī un aizbraucam līdz La Rocca. Tur cits taksis un uz mājām, uz mājām...

Tu.
Elpu aizraujoši piedzīvojumi! Man patīk braukt ar viņu taksī. Es guļu uz viņa pleca un viņš rotaļājas ar maniem matiem. Skan klusa mūzika un es jūtos drošībā. Laikam jau esam atbraukuši ...

Epilogs.
Viņi dzīvoja laimīgi daudzus gadus un gāja cauri dzīvei rokās sadevušies. Jo viņa bija viņa pēdējā sieviete un viņš viņai bija pēdējais vīrietis...