close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
es nevaru. manu vārdu straumes līst pār koku galotnēm, saliekdamas zarus līkumu līkumos ar savu svaru. es nevaru. tavu smaidu, tavas varavīksnes abpus monitora nosūtīt aizjūrā, saliedēt ar putnu spalvām un iegremdēt vīna krūkā. es nevaru. nevaru atvērt plakstiņus, notraust pērnos putekļus no svētnīcas durvīm un pacelties spārnos pār austrumu ļaužu galvām. vieglāk ir nevarēt. vieglāk ir sapņot par ābeles ziedu saldrūgto aromātu, par saldkaislē izplaukušo kaktusa adatu un nodoties skaņām viņpus loga. tai pusē, kur vardes pārojoties stāsta pasakas ūdensrozēm. tai pusē, kur lakstīgalas sen jau vairs nelido. es nevaru. nevarēt ir krietni vieglāk kā izdomāt jaunu apelsīnkokā pakārtu eglīšu rotājuma atspulgu. vieglāk ir arīdzan aizmirst. smagas latviski sarkan-balt-sarkanas lāses sašķīst pret valgo, kluso zemes pleķīti, sev līdzi aizraujot gan nezināšanu, gan aizmirstību. tūkstošiem nenotraustu sarunu ieslīgst liegi zaļganā, puscaurspīdīgā miglā. mākoņu salkanums un zemes piesarkušās, smagās skropstas saplūst aplī un ieskauj tevi nepārraujamā ugunslokā. es nevaru. vieglāk ir nevarēt ...
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form