close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Kā manas pasaules īstākā jēga ar dienu nodzīvoto Tu arvien vairāk kļuvi.
Es dzirdēju, ka teici nemīlu,
Bet sirds mana tik egoistiskā, ticēja,
Ka mīlestība mana būs arī Tava,
Ka mana vēlme Tev dzīvot un prieku Tev sniegt,
Būs tev tīkama.

Vakar Tu vēlreiz teici: “Nemīlu”
Un cerības ar nazi nogriezt mēģināji.
Es raudāju un teicu mīlu,
Es teicu mīlu un aizgāju tumšajā naktī.
Nu atkal ir diena,
Un esmu vēl dzīva,
Un pasaule turpina un turpina turpināties.

Dzīva esmu es,
Un piedod, bet dzīva ir arī mana sirds,
Kura pieder Tev.

Tik ļoti tā pieder Tev,
Un tik sāpīgi Tev.

Tā sirds paliks Tev,
Paliks ticība, ka mīlestība vēl plauks...

Varbūt Tu nekad nesāksi ticēt man,
Arī neiemīlēsi mani,
Varbūt mēs tiešām neesam radīti viens otram...

Taču tagad ir tagad,
Un es gaidu un ceru.

Lūdzu atceries mani...

Tava mīļā, kuru nemīli...

07.02.2002

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form