close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Auto skaņas no ielas, smeldzoša potīte, spuldzes dūkoņa, doma par šādu sēdēšanu ar aizvērtām acīm.
Nē, tas vairs neesmu es.
Kāds vēro to visu no vietas, kur tikko atradās es.
Kāds vēro to visu, arī domu par to, ka kāds vēro.
Plūst aprautas domas, kas pieķeras skaņām, sajūtām, no violeti dzeltenās tumsas iznirstošajiem tēliem.
Tās paliek arvien nesteidzīgākas un arvien tālākas no šodienas, redzamas sejas un sajūtamas pazīstamas smaržas no ļoti seniem vai nekad nebijušiem notikumiem .
Iznirst tēli, kuriem nav sakara ar neseno apkārtni un vērotāja vietu tajā.
Vērotājs vairs nezin, kur vēl ir vērotājs un kur sākas vērojamais.
Vērotājs saka sev, ir viegli un patīkami.
Viegli un patīkami.
Viegli.

Atveru acis. Apkārtne izveidojas no jauna.
Nezinu, cik ilgi neesmu bijis šeit.
Zinu, ka esmu.
Tagad zinu to droši.

Pierakstīts tas izskatās nedaudz jocīgi.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form