close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Atlūza no pavasara saules dzirksts,
Uz zemes nokrita kā zeltains zvirgzds.
Mazs putniņš traucās debesīs un dziedāja no sirds,
Bet viņam pāri cēlās dziesmu speciālista aizrādošais pirksts:
"Kur pantmērs izturēts? Kur oriģināli tēli?
Un vispār... banāli ir iedegties tik kvēli!
Tā atturīgi, kā caur vēdergraizēm,
Ļauts dzejā modernā ir bubināt par zvaigznēm."
Dumjš putniņš dziedāja ar prieku (kaut ar gānīts),
Tad balta sniegpārsla krīt snoba briļļu rāmī,
Tas apskaitās un apvainojās: "Acīs dirst
Kā var, ja taisnība ir man! Te māksla mirst!"
Bet muļķa putniņš dziedāja cik spēja,
Tas saulē skatījās un īgņu neredzēja,
Tas dzīvot steidzās, lizdā olas dēja,
Tās perēdams vēl dziesmu sacerēja:
"Ķiu, ķiu – dzied ķiulis,
Svilpot prot strazds,
Krit, krit, krīt kritiķis
Nesaprasts."
Pilns perēklis bērnu un žube pie sāniem
Ir vairāk par dzejas bloknotiem plāniem.
Ja runa par dziesmu, tad to neaizstāt skolām,
Kas šķiļas no priecīgas sirds un no olām.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form