Sašaurinātām acu zīlītēm mans draugs veras manī.
Cik baisi tādās acīs skatīties, tajās atspīd elles padibeņi.
Man liekas – es esmu mazliet nesaprasts – tas skumdina.
Es vēlos kādam atvērties, bet bail, ka man kāds nenodara pāri.
Kad apkārt notiekošais manī vairs neizraisa vēlmi tur piedalīties, bet gluži otrādi – nodalīties no
pasaules, noslēpties, tad es vairs sevi nesaprotu.
Tad es līdzinos sunim, kas istabas kaktā skumjām acīm caur pieri raugās uz saimnieku,
kas lasa avīzi…
Es līdzinos bērnam, kas ir paēdis, bet māte vēl spiež ēst, un es bļauju, šķobu seju, kaut
runāt vēl nemāku, lai pateiktu: “Man vairs nelien iekšā!”
Es līdzinos gulbim, kas ir nomaldījies no sava kāša, noslēpies niedrājos un nekustīgi caur
tiem vēro vārnu baru…melno vārnu baru, pie kura es neskaitos.
Draugs piedāvā man iedzert un ievilkt dūmu.
Man janomierinās, nemaz jau nav šai pasaulē tik drūmi.
Vīzijās es rodu virtoālo paradīzi, kas neilgst mūžīgi,
bet izgaist ātri kā rīta migla.
Nekas man šajā dzīvē neliekās gana labs!
Viss šeit ir īslaicīgs: prieki, laime un jaunība, kaut es varētu pateikt:
“Apstājies, mirkli, tu esi skaists!”
Bet laiks uzklausīt ir slaists.
Man apnīk mana rutīna, es gribu kaut ko bohēmisku.
Man vajag mīlestību.
Dievs ir mīlestība, bet Mefistofelis mani nemīl. (Tevi arī nē.)
Mani nemīl tumsas dzīve un arī ne bagātība, bet kā tās vilina!
Cik skaisti dzied Mefistofelis Sirēnas balstiņā!
Ar ko piesiet sevi, lai nenorautos,
kad Sirēnas dziedāt sāk?
Ceļā uz to lielo, vienalga uz ko-
tās maitas vienmēr dziedās, lai Tu kristu.
Čaukstēs naudā un kauks dārgu auto bremzēs.
Stingos, nekustīgos modeļos caur skatlogu Tevī lūkosies,
Naktsklubu gaismās, mākslīgos dūmos ietīsies, skanošās glāzēs
burbuļu ieskautas augšup skries…
Sašaurinātām acu zīlītēm mans draugs veras manī.
Cik baisi tādās acīs skatīties, tajās atspīd elles padibeņi.
Sist vai nesist tam saujā pieci?!?
Mefistofelis mani nemīl. (Tevi arī nē.)

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!