close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Viņa vērās Viņā ar degošām acīm – vēloties atrast, ko tādu kā vairs nav. Viņš ar patiku, redzēja Viņas acis spīdam, lai arī spīdumā vainojamas bija pārak maz gulētas naktis un pārāk daudzās cigaretes – bet to jau Viņš nezināja.

Sērīgs saldums pārņēma, kad beidzot Viņa skatījās, beidzot kad bija jau par vēlu. Lai arī jūtas, kā spokaini tēli, atgriezās, bet Viņš apzinājās, ka tās aizgāja kopā ar Viņu tajā vakarā uz neatgriešanos … varbūt…

Dziļi iekšienē vēl kāds mēģināja pārliecināt Viņu vēlreiz noticēt Viņas acīm. Par gatavību atgriezties, par kļūdas atzīšanu. Par to ka Viņa tomēr Viņu mīl.

Tomēr turpat blakus otra balss čukstēja, netici, atceries tās daudzās reizes, kad tu noticēji Viņas vārdiem, kad ļāvies. Bet katru reizi vēlāk sekoja vārdi, ka Viņa esot kļūdījusies, tomēr neesot to jūtu, kas ļautu nodzīvot dzīvi kopa. Ka Viņš Viņai esot tikai labs draugs vai vecākais brālis, bet mīlot citu.

Bet šoreiz jau Viņas acis tikai degoši raudzījās, un pār lūpām nenāca ne skaņa.

Klausoties balsīs iekšienē Viņš nemanīja, ka kādas lūpas maigi pieskaras viņējām. Kāda maiga, nepazīstama un tai pat laikā pazīstama roka lēnām slīdēja pār Viņa krūtīm uz leju.

Pārņēma ilgas pavērt savas lūpas, atbildēt skūpstam. Ļauties viņas rokai, un pašam pieskārāties Viņas tik burvīgi maigajai miesai. Jā Viņš bija gatavs atkal atdoties, piedot, aizmirst visu. Viņš atkala gribēja Viņu. Visas sāpes aizmirsās, otrai balsij mute tika aizbāzta.

Pavēris acis, lai pavērtos tajā, ko atkal bija pieņēmis bez pārmetumiem, Viņš ieraudzīja Viņas smaidu. Tik pārliecinātu un pilnu uzvaras prieka. Tik pilnu nicinājuma pret Viņu, kad atkal viņš tik vienkārši padevies Viņai.

Viņš atrāvās nost. Viņš saprata, ka jādzen prom, ka beidzot Viņam jākļūst stipram, jānogalina viss dārgāko, kas Viņā bija – mīlestību. Citādi būs kā jau daudzus gadus kopš Viņa ienāca Viņa dzīvē – sāpes kurs mijās ar laimes un prieka zibšņiem.

Viņš sagrāba Viņas roku un aizvilcis līdz ārdurvīm izgrūda uz ielas. Tad ātri aizslēdza durvis, lai Viņa nevarētu atgriezties. Devās pie loga, lai noraudzītos kā Viņa tumsā un lietū aizgāja.

Kā aizgāja mīlestība, kurai neviens vairs tai nestājās ceļā, vienkārši ļāva tai iet. Kaut īstenība visa Viņa būtība tajā mirklī rāvās Viņai līdz, rāvās aizkavēt. Tomēr saprāts beidzot uzvarēja un iznīcināja jūtas. Beidzot Viņš spēja neskriet, nepiedot, nemīlēt, neiekārot. Vienkārši noraudzīties kā aiziet.

“Paldies tev – saprāta kundziņ!” nodomājis tai pat laikā sapratis, ka tagad tikai sāksies īstās mocības, kad visas cerības beidzot iznīcinātas. Beidzot kad Viņš sāka domāt ar galvu, jo skaļāk kliegs sirds pēc mīlestības pēc Viņas.

Izvēlējies stāvēt un neskriet Viņai vairs pakaļ, viņš izvēlējās sāpes.

Lai sāp, bet tā arī nespēju dzīvot – gaidot un cerot uz tevi… un zinot ka nenāksi nekad…

Pēkšņi Viņš atcerējās fragmentu no kādas bērnībā redzētas filmas, kur kāds vīrs puikam dāvāja Bībeli sakot, ka cilvēki radīti sāpēm un laimes mirkļi doti lai sāpes būtu skaudrākas, bet jābaudot abi pilnā mērā – sāpes un laime, jo tā esot patiesā dzīve.

Viņš ātri izmetās uz naksnīgās ielas…..

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form