Jo balti ābolains zirgs atvika ratus,
Kurā bija iestādīti ziedi-
Hiacintes ziedus, kas smaržo
Un reibina mani visu gadu
Jo svētdienas rītā noskūpstīju
Balto ābolaino zirgu uz zvaigznes pierē
Un visu dienu biju laimīgs;
Zirgs bija tik apjucis par šo uzdrīkstēšanos,
Ka streipuļodams naktī izbradāja visus kaimiņa dārzus.
Kaimiņš nākamajā rītā agri
Iebrauca manā pagalmā ar savu sarkano Mersedesu
Un draudēja, ka konfiscēs manu zirgu par to,
Ka viņš apēd cukurzirņus un apreibina
Govis ar hiacinšu smaržu viņa ratos.
Es kaimiņam solīju sakurināt savu pirtiņu
Un atdot treknākās stores no sava dīķa,
Bet viņš grib tikai to zirgu ar visiem ratiem un puķēm,
Itkā zirgs nebūtu draugs, kuru drīkst noskūpstīt un nepārdot;
It kā suns nedrīkstētu sasaukties ar lūsi mežā,
Itkā pastnieks nedrīkstētu meklēt pastkastīti uz purva salas;
Bet kāpēc manas smadzenes reibst no hiacinšu smaržas visu gadu?
Loģiski man bija jāmirst jau pavasarī
No šī ciankālija smaržas pieskāriena…
Vai es- traks suns, kam siekalas līdz zemei,
Jeb tumsā apžilbināts krupis uz šosejas…
Nakts bija klusa un silta un miglaina;
Baltais zirgs atrada ezīti upē;
Viņa acīs atspīdēja sveču liesmiņas,
Kas degdamas saplūda vienā ezerā
Un kā dzintarā iekausēja aizmigušās skudras,
Kas pat nenojauta kāds te noslēpums sākās!
Citi to vēlāk nosauks par “izmantošanu”,
Bet mēs- par pārmantošanu…
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit