Izrādās, ka zvaigzni esmu turējis savā klēpī,
Nezinot, ka tu ar savu skatienu vari
Izdedzināt caurumus fotoplatēs un
Nesaprotot, ka tu iededzini
Neizdzēšamas zīmes manā sirdī un apziņā.
Es biju pārsteigts par to, ka manas asaras
Tecēja tādām neapturamām straumēm,
Par prieku tev un citiem skatītājiem,
Kas noraudzījās uz mums kā no skatuves,
Kur rampa ir perons bērnības stacijā,
Vilcieni kam garām brauc paātrināti,
Bet tu turi mani cie?i abām rokām,
Lai es, no izmisuma par savu izgāšanos,
Netīšām nepakristu zem riteņiem.
Laikam tomēr esmu tev vajadzīgs arī citādi,
Ne tikai kā rūnu akmens vai tamlīdzīgi,
Bet vispirms tu mani izvedi pieguļā paganīties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit