Nav gandrīz tādas dienas, kad grieķu ģimenes galdā nebūtu kāds ēdiens, gatavots no aitas siera (fetas), jo tas pieder pie šīs tautas dienišķās iztikas, un reizēm to gluži pelnīti dēvē par grieķu maizi. Savukārt citās Eiropas zemēs fetu zināmā mērā joprojām uzskata par delikatesi.
Ar vārdu "feta” dēvē pārsvarā aitas, bet reizēm arī kazas sieru, kas gatavots pēc noteiktas tehnoloģijas. Jāpiebilst gan, ka šāda nosaukuma siers top arī Vācijā un Dānijā, bet tas ir darīts no govs piena, līdz ar to pircējs patiesībā tiek maldināts, jo garša un aromāts nebūt nelīdzinās oriģinālam.

Pašam oriģinālam Grieķijā arī ir neskaitāmi varianti – katrā novadā citi, un katrs siera meistars, protams, apgalvo, ka viņējais ir visīstākais. Statistika liecina, ka viena grieķu ģimene gadā apēd vidēji 100 kilogramu fetas siera, un katra kārtīga saimniece – bet tādas Grieķijā ir visas (tā apgalvo), prot pati gatavot īstu fetu. Tā izceļas ar pamatīgu sāls piedevu. Jauno fetu var sākt baudīt jau pāris dienas pēc gatavošanas procesa sākuma, kad tā vēl ir maiga un mīksta, taču sāls ietekmē siers kļūst aizvien kompaktāks un pēc sešdesmit dienām sasniedz visīstāko gatavības pakāpi. Ja fetu novieto vēsumā, tā glabājas pat divus gadus. Taču jāņem vērā – jo vecāks siers, jo vēlamāk to pirms ēšanas noskalot tekošā ūdenī.

Arī siera konsistence mēdz būt atšķirīga – no lipīgi krēmīgas līdz pat sausi drūpošai. Fetu pārdod gan sapresētu prāvos gabalos, gan sagrieztu biezās šķēlēs, no kā arī cēlies šīs nosaukums, proti “pheta” nozīmē “šķēle”.

Vispopulārākais un visvienkāršākais fetas baudīšanas veids ir kopā ar svaigu maizi, olīvēm un tomātiem. Uz maizes uzpilina olīveļļu. Pikantākās maltītes cienītāji pievieno arī sīpola ripiņas, un tad jau nav vairs tālu līdz slavenajiem grieķu salātiem. Jāteic gan, ka Grieķijā tie ir krietni vienkāršāki nekā, piemēram, Vācijā vai tepat Latvijā. Katrā ziņā šeit siera gabali vai sīpolu gredzeni reti kad spēj mēroties ar tiem, ko pasniedz īsta grieķu saimniece. Punktu uz i uzliek aromātiska, bieza olīveļļa, kas sajaucas ar pārējo produktu garšām un kurā iemērkta baltmaize iegūst neatkārtojamu aromātu.

Fetu mēdz arī cept – to apviļā rīvmaizē un apcep olīveļļā, un pasniedz ar tomātiem un sauju svaiga bazilika. Vēl viens populārs variants – ar fetu pilda kārtainās mīklas pīrādziņus. Tā ir arī lieliska izejviela interesantai biezai mērcei, kurā mērc svaigus dārzeņus. Pagatavošana ir vieglāka par vieglu – fetu sadrupina rūgušpienā vai jogurtā un pamatīgi sakuļ – tā, lai izveidojas gluda mērcīte. Sāls nav jāpievieno, jo siers jau ir gana sālīts, toties noder citas garšvielas – it sevišķi zaļumi – baziliks, koriandrs, citronmelisa.

Tie, kuri ilgojas pēc kaut kā nopietnāka, vienmēr var uzbērt sadrupinātu fetu ceptiem vai vārītiem kartupeļiem, pievienot sacepumiem, piemēram, maltās gaļas un pākšu pupiņu sacepumam vai tomātu un paprikas sacepumam.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!