Tā nu reizēm sanāk, ka pēc Ziemassvētku gardumu baudīšanas jāmokās nožēlā, un tad pašam sev tiek doti vieglprātīgi solījumi, ka cūkas cepetim un sautētiem kāpostiem, un treknajai mērcītei, utt. pat virsū vairs neskatīsies. Taču nav vērts šaustīt sevi ar pārmetumiem un solīt neizpildāmo, ja var izmantot dažu labu vienkāršu līdzekli, lai šādas problēmas vispār nerastos. Šim līdzeklim ir vienkāršs apzīmējums - garšvielas.
Kanēlis, anīss un krustnagliņas ir trīs galvenās Ziemsvētku laika garšvielas, kuru aromāts uzbur to vienreizējo un brīnišķīgo svētku, mājīguma un vārdos neaprakstāmas burvības izjūtu. Kaut gan mūsdienās uz garšvielām mēdz raudzīties galvenokārt kā uz akcentu, kas izceļ ēdiena garšu un aromātu, senākos laikos tās pirmām kārtām skaitījās ārstniecisks līdzeklis ar maģisku iedarbību. Patiesībā šī iedarbība nekur nav pazudusi, vienīgi jāprot to likt lietā.
Recepte ir diezgan vienkārša - jo vairāk ( bet ne pārspīlēti) šo garšvielu būs pievienots ēdienam, jo mazākas problēmas sagādās pārēšanās. Ja Ziemsvētku cepetis bijis pārlieku trekns vai kāposti par "smagu", tad noder visas trīs iepriekšminētās garšvielas.
Kanēlis veicina gremošanu, palīdz pret smaguma sajūtu vēderā, darbojas kā pretsāpju un nomierinošs līdzeklis. Krustnagliņās šīs īpašības ir vēl izteiktākas. Piedevām tās palīdz pret nelabu dūšu, zobu sāpēm un citām tamlīdzīgām kaitēm. Ja ar to daudzumu, kas pievienots ēdienam, ir par maz, tad itin labi var izlīdzēties ar tā sauktajām "tīrajām garšvielām". Tas nozīmē - sliktas pašsajūtas reizēs pakošļāt kanēļa miziņu vai pāris krustnagliņas.
Tas pats sakāms arī par anīsa sēkliņām. Tām gan piemīt specifiska garša un smarža, kas dažam labam nepatīk, jo atgādina bērnību un klepus zāles, taču ārstnieciskajā ziņā tās ir ļoti vērtīgas. Dažos Indijas štatos ir pats par sevi saprotams, ka pēc ēšanas jāsakošļā dažas anīsa sēkliņas. Tās palīdz arī gadījumos, kad no pārēšanās sākas žagošanās - tad sēkliņām uzdzer virsū glāzi ūdens. Pat suņi prot novērtēt anīsa dziednieciskās īpašības, jo reizēs, kad šiem gadījies ko nelabu ieēst, tie atsakās no visa cita, vienīgi no anīsa ne.
Tradicionālajās piparkūkās atrodami vismaz divi iedarbīgi līdzekļi pret kuņģa kaitēm - kardamons un krustnagliņas. Kardamonu jau pirms 3000 gadiem izmantoja tieši šādiem nolūkiem - košļāja sēkliņas ikreiz, kad gadījās pārēsties vai mocīties ar gremošanas traucējumiem. Mūsdienās Āzijas zemēs kardamonu košļā arī tāpēc, lai atbrīvotos no ķiploku un alkohola dvakas elpā.
Savukārt kanēlim piemīt vēl daža laba īpašība - tas ne vien novērš gremošanas traucējumus, bet arī palīdz pret saaukstēšanos un pazemina pārāk augstu asinsspiedienu, turklāt arī lieliski nomierina.
Ja nu šīs, iepriekšminētās garšvielas nav īsti pa prātam, var ķerties pie ingvera, kas arī saved kārtībā gremošanas sistēmu. Savukārt muskatrieksts, kam vajadzētu būt katrā piparkūkā vai Ziemassvētku dzērienā, piedevām vēl uzlabo garastāvokli.
Lai patiešām izjustu vērtīgo garšvielu iedarbību, ir jāievēro divas lietas. Pirmkārt, nevajag baidīties no bagātīgas garšvielu likšanas lietā, jo sīkumaina knapināšanās tik un tā nedos nekādu rezultātu - ne labu garšu, ne aromātu, ne dziedniecisku efektu. Otrkārt, garšvielām ir jābūt svaigām. Ja tās nepareizi vai pārāk ilgi uzglabā, tad ēteriskās eļļas iztvaiko un patīkamās garšas vietā rodas pavisam kas cits - nebaudāma, rūgta piegarša.
Jebkuru no šīm garšvielām - kanēli, kardamonu, krustnagliņas, ingveru, muskatriekstu, pat anīsu - veselības uzlabošanas nolūkos var pievienot gan tējai, gan kafijai. Arī gaļas ēdieni ar kardamona, krustnagliņu, ingvera un muskatrieksta piedevu iegūs vēl labāku garšu. Šīs garšvielas noder arī tradicionālajiem sautētajiem kāpostiem, pildītai zosij un pīlei, pat vārītiem un ceptiem kartupeļiem. Galu galā - nav nozīmes nekādiem stereotipiem, galvenais ir katra paša izjūtas.