patīgās tieksmes
ej nost, kas tas ir, ka tu nesaproti? varbūt es esmu ne es. es vispār esmu es un tikai es, lai arī tu teiktu, ka es ari esmu tu, tu tomēr nepasaki visu līdz īstenībai. met tam ar akmeni līdz tas vairs nespēs piecelties. pārmāci viņu, nežēlo nevienu, pat akmeni ne. iepūt, lai tu zinātu kā jūtas vējš trubās. trompetista lūpas vēja plivinās, būs pārpūties pūšot pūšamajā pūšamo. ai, atpūties, trompetist! regulāri apmeklē zobārstu, lai tas ārstē tevi. lieto orbit pēc katras ēdienreizes un tu būsi svaigs, jo orbit palīdz saglabāt zobus stiprus un stiprus, bet vai dēļ tā mēs dzīvojam? orbit iesaka zobārsti. Viņiem jau labāk zināms. try orbit you may win a trip for two to new york. it kā tas tev būtu vajadzīgs? piedalies loterijā ar kraft... es atkal neko nesaprotu. sāc no jauna, ja. no kā, lai sāk?... no vīta rozes un tomēr saucu es:” skaista ir jaunava kā roze rītausmā, kaut kur meža pļavā, kur zied rozes un dzied dzeguzes.” atnāca lācis un uzsēdās uz celma malas, kur auga pati skaistāka roze (kas aug uz celmiem), bet roze jau neiznīka uzreiz, apmēram pēc nedēļas gan. tās vietā uzauga vēl pāris lāču. tādēļ neticiet, ka lāči dzimst kāpostos. tā jau ir, zini, masīvais apspiež trauslo un garākie ir gudrākie (vienmēr). kas tad ir īsākie? atbildi! viņi ir kļūda. viņi to cenšas kompensēt ar matiem. bet ja garākie arī iekopj tādus matus? sīkiem bija abloms, baigais. es sīkiem solīšiem tecēju uz avotu pēc ūdens un tur bija viņa. viņa mazgājas avota kaila un es paslēpos aiz ērkšķu krūma, lai uzēstu ērkšķogas un neiztraucētu viņas rotaļu avotā. tomēr viņa mani pamanīja un pienāca aprunāties. es nedaudz apjuku uz mirkli, bet tad teicu:“ uzēd ogas, babe!” viņa smaidīja savu brīnišķīgo smaidu un smaidīja ar acīm. es viņai iedevu roku, mēs saskatījāmies ar izteiksmīgiem skatieniem. viņa stāstīja, ka bija mani jau sen pamanījusi. tad es vēl pat tuvu nebiju ērkšķu krūmam. es teicu, ka mūsu atrašanās vieta nav svarīga, galvenais, ka mēs esam kopā, un iedevu otru roku. mēs lēnītēm pametām ērkšķu krūma ogas. sākām mētāties. viņa man iemeta pa aci. kas tā bija par jautrību! mēs sākām iemīlēties, apjaust savas jūtas. pirmajā vietā, protams, bija sekss. mēs to negribējām atzīt no sākuma, jo sabiedrība mūs noteikti neatbalstītu, bet tajā brīdī mums bija vienaldzīga visa pārējā pasaule un mēs apprecējāmies. viņa pārvācās pie manis. es uzzināju kā viņu sauc ... tas ir visskaistākais vārds, tas skan kā dziesma. es nezināju, ka viņa pa kluso valkā manu džemperi, bet viņa nezināja, ka es viņas apakšveļu (pa kluso). vienreiz “uzrāvu” viņas zeķbikses uz krēsla malas. laulībai bija beigas, bet ne mūsu mīlai – tā ir “ mūžīga”. muļķības, tā slampa mani vairs neinteresēja. es savācu visas viņas mantas un sakūru lielu ugunskuru. pēc tam paņēmu tās mantas un aizlaidos uz ārzemēm. pēc gadiem mēs satikāmies un viņa jautāja:” ļuba! tā esi tu ? es uz tevi nedusmojos, toreiz mēs abas vēl bijām tik jaunas.” mēs abas maigi saskārāmies un pār mūsu ķermeņiem pārskrēja liegas trīsas. mēs vairāk nevarējām tik rupji izturēties. daba prasa savu un tomēr mīlestība spēj pārvarēt visus šķēršļus. jā, tiešām visus! o.k.?