vējstiklā triecās kukaiņi viens, vēl viens un tad vesels bars uzreiz. "viss, pietiek!": no tālienes atskanēja smalka balss. visi pazina biz biz mārīti. tieši tādēļ, ka pazina, neviens par viņu nelikās ne zinis. pat mazā mēslu muša, kas īstu izkārnījumu vēl nebija redzējusi, ievicināja savus mazos ņipros spārneļus un iespurdza vasarīgā vēja plūsmā, kas viņu ar milzīgu paātrinājumu pēc paaris sekundēm nesīs tā kā nevienu citu sūdu mušu vel nav nekad nesusi pretī nāvei. tā brutāli, tā auksti bez domām un emocijām. trīs. divi. viens. un pļukš. tas ir tikai traips starp citiem traipiem un tas nerada nekādas aizdomas pat modrā bērna sejiņā, kurš no auto bērnu sēdeklīša ziņkārīgi vēro ceļu un domā par kaimiņu anneli. kamēr viņš domā, tikmēr visa viņa dzīve slīd garām viņam un automašīnai. ceļi ir slideni un uz upēm ir ledus. domas traucas dzīvei ritot, viņa acis meklē labākus bērnus. tās meklē sekotājus, tās meklē aklus sekotājus, kas neuzdod jautājumus, kas neredz nepilnības, kas nesajūt smakas. visi kopā viņi sevi sauc par sekotājiem - tikai ar lielo s. tāda īpaša paaudze jau būtu izdomājusi kaut ko labāku, bet, re, ka nekā. viss ģeniālais esot neaizmirstams, vai kaut kā tā. kaklā sāk kāpt no rīta apēstā upeņu zapte un pār vaigu grasās riesties asariņa kā tad, kad sunīša paliek žēl! un bērna rociņas sažņaudzas sīkās dūrītēs, bet biz biz mārīte viņam pieklauvē pie pieres: "tu! auna piere!" puikiņš ieklausījās "kāpēc tu no viņiem neprasi naudu?" mārīte turpināja klauvēties pie bērna maigās un sārtās pierītes: "tā tagad dara visi – pa priekšu naudu - pēc tam baudu!" puisēns pazina biz biz mārīti un viņam pār lūpu pašā kaktiņā sāka tecēt slidena siekala - tas tāpēc, ka nesen nācās šķirties no piena zobiem, tagad modē vairāk piena zobi nav. modē ir anarhiskais smaids. tagad vajadzēja smaidīt, lai patiktu citiem. citiem nepatikt nebija labi un labi bija tad, kad nebija zobu. cenšanās neizkrist no sabiedrības šūpuļa, vietas kur mēs visi vēlamies palikt ilgāk, cīņa par novecošanu ar neuzvaramo. un pats galvenais vietas, uz kurām mēs bijām ceļā un vietas, kurās vienmēr vēlējāmies nokļūt. ko es ar to gribu pateikt? vai es vēlos paust savu vilšanos? šitos jautājumus pat es pats sev neuzdodu, tāpēc nevaicā. čābiski gan, ir sanācis vesels pulks bērnu, bet ne jau īstu bērnu. drīzāk jau tādu jautājumu bērnu pulciņš ir sanācis gan meitenītes, gan puisīši, lieli un mazi, bet tomēr vēl bērni. bērniem bērnu jautājumi un otrādi. negribētu šķirties, apbēdināt, likt vilties mazajiem jautājumiņiem. jautājumi puikas, kā jau puikas, izceļas ar drastisku pieeju lietām, piemēram, jautājumi par kakām un čurām visi ir puikas, bet jautājumi par modi un dziesmām ir meitenes. nav grūti orientēties arī atbildēs. uz meitenēm var atbildēt ar pliku jā vai nē. uz puikām jau jāmeklē atbildes kaut kur kabatā. runāsim atklāti - biksēs! to visu puisēns domās stāstīja biz biz mārītei. un beigu beigās uzsmaidīja, aiz prieka, ka izdevies nenovirzīties no domas. arī biz biz mārīte pakustināja savas kājiņas. tas aiz prieka - nodomāja mazais. viņš nodomāja, ka biz biz mārītes dzīvē notiek ļoti daudz labu lietu, un kāda no šīm lietām mārītei sagādājusi daudz prieka.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit