close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
"pagaidām mēs varam palikt nepazīstami," es viņai teicu un aizvēru viņas pasi neieskatoties tajā. viņa saprata kāpēc šī noslēpumainība un nesakot ne vārda pamāja ar galvu. viņa jau griezās lai dotos prom, bet man tā gribējās viņu aizkavēt vēl drusku. gribējās viņu spēcīgi pieraut sev klāt un... tomēr tas nebija iespējams. starp mums, likās, plešas okeāns. varbūt kādreiz tas būs iespējams, es tiecos, bet varbūt arī ne. "kāds viņai smuks dupsītis," es nodomāju, "varētu iekosties!" es zināju, ka viņa dzird manas domas, tāpat kā es dzirdu viņējās. "iekod!" viņa man domās atbildēja. un ne velti tā viņa atbildēja, jo tās ir manas domas un domāju kā gribu, domāju kā man labpatīk! mēs varam palikt nepazīstami. es vienmēr būšu šeit gaidīdams no šī nieka tik maz. sāku domāt, ka tu esi mani piepildījusi pilnu. esi darījusi mani labu. esi mainījusi manu dzīvi. un tomēr es brīnos, kas gan tu būsi nākamreiz, kad tevi satikšu? es nebūšu vairs tas pats - es taisos pa karjeras kāpnēm kāpt. kur nokļūšu vēl nevar pateikt, bet tur visi tādi. ar šlipsēm un uzvalkiem lētiem un dārgiem, spīdīgām kurpēm no lakādas, cūkādas un čūskādas. nākamreiz mēs varbūt satiksimies uz kāpnēm, vai varbūt kādās kapenēs. kas tu būsi uz kāpnēm? kas tu būsi kapenēs? es uz kāpnēm būšu pakāpiens nākamais uz augšu. katrs nākamais. nesīšu tevi citās dimensijās. nesīšu tevi uz savu dimensiju. paiešu garām acīmredzamajam. es tevis skumtu, ja tu bez manis priecātos. es tevi apraudātu ja ... ja mēs varētu palikt nepazīstami, ja? mums jāpaliek savās vietās. sunīti, sunīti, kur ir tavas mājas? kopš sunītis pazuda parkā, nekas nav mainījies. tas ir tieši tā, kā man justies.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form