Krievija aktīvi darbojas Latvijas informatīvajā telpā. Nav pamata dzīvot laimīgā neziņā un izlikties, ka apdraudējuma nav, intervijā portālam “Delfi” norāda Saeimas Eiropas lietu komisijas vadītāja Lolita Čigāne.
Eiropas lietu komisija secinājusi, ka jāturpina dialogs ar Krieviju, taču līdz šim sarunas nav vainagojušās panākumiem. Kāpēc jāuzskata, ka turpmāko pārrunu ceļā kaut kas varētu mainīties pašreizējā Ukrainas situācijā?
Domāju, ka Eiropā nav neviena tik naiva, kurš cerētu, ka kaut kas no šīs runāšanas būtiski mainīsies, tomēr, ņemot vērā tos daudzos izaicinājumus, kas mums ir pasaulē, no kuriem Krievija un Ukraina nav vienīgais - Tuvajos Austrumos ir Islāma valsts, Lībijas haoss, arvien vairāk pieaugošo teroraktu skaits Eiropā - šobrīd ir skaidrs, ka pilnīgi aizvērt komunikācijas kanālus nav tālredzīga politika. Jo kaut kādi komunikācijas kanāli – pat ja ne visaugstākajā līmenī – palīdz saprast otras puses nostāju. Krievijā ne jau visi ir Putina politikas atbalstītāji, bet, protams, mums ir jārēķinās ar to, ka Krievija ir bijusi totalitāra valsts, kur tādas tradīcijas ir saglabājušās, tāpēc cilvēki ļoti nelabprāt ir gatavi paust savu viedokli un uzskatus.
Dialoga ceļā, kas parasti ir zemāka līmeņa - darbinieku, amatpersonu līmenī - ir iespējams, varbūt ne tik tiešā veidā, bet izjust to noskaņojumu, kas valda Krievijas valsts pārvaldē. Vienmēr var atteikties no jebkādas komunikācijas, bet tas ne vienmēr ir auglīgi un produktīvi, jo tad ne vienmēr ir skaidrs, kas tur iekšienē notiek.
Personīgi, es noteikti neatbalstu tādas divpusējās vizītes un tādus divpusējus ciešus kontaktus, kā, piemēram, Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns, kurš nesen uzņēma Putinu pie sevis, un Kipras prezidenta trīs dienu vizīte Krievijā. Šīs tomēr ir Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis un, lai gan šobrīd ES valstis katra pati veido savu ārpolitiku, tomēr mēs esam ES dalībvalstu kopums un mums ir jāpieturas pie līdzīgiem ārpolitikas virzieniem.
No vienas puses tā ir jaunu sankciju izskatīšana, apzinoties, ka Krievija ir uzbrukusi neatkarīgai Eiropas kontinentā esošai valstij, no otras puses - tā ir divpusēja tikšanās un jaunu līgumu slēgšana - tādu politiskā dialoga vai sarunu veidošanu es patiešām neatbalstu.
Noteikti atbalstu vienotu nostāju un vienotu ES komunikācijas formu, jo mums kā Krievijai tik tuvu esošai un Krievijas agresiju tomēr salīdzinoši konkrēti izjūtošai valstij tā ir milzīga priekšrocība, ka mēs šobrīd esam Eiropas Savienībā un mūsu balss ir viena no visas Eiropas balsīm. Mūs no diviem miljoniem paceļ 500 miljonu līmenī.
Vai ir pamats augsta ranga amatpersonu tai skaitā Lielbritānijas premjerministra Deivida Kamerona brīdinājumam par uzbrukuma draudiem Moldovai un Baltijas valstīm?
Domāju, ka šo augsto amatpersonu rīcībā ir informācija, kas viņiem dod pamatu šādas varbūtības izteikšanai, un, skatoties uz pieaugoši agresīvo retoriku, kas nāk no Putina puses un citām Krievijas amatpersonām, es domāju, ka dzīvot tāda laimīgā neziņā un izlikties, ka nav apdraudējuma - nav pamata. Noteikti ir jāatceras, ka mēs esam viena no NATO dalībvalstīm, tāpēc mums ir nedaudz citādāka situācija.
Minskas vienošanās ir acīmredzami pārkāpta, kad sekos Eiropas pretreakcija?
Ir paredzēta Eiropadomes premjeru tikšanās, tāpēc iespējams, ka priekšlikumi tur varētu tikt izskatīti martā, taču pagaidām es neesmu redzējusi šos priekšlikumus. Patiesībā, ņemot vērā situāciju, kas turpinājās Debaļcevē pēc tam, kad Minskas vienošanās tika noslēgta, es uzskatu, ka mums noteikti ir jāskatās uz nākamo sankciju piemērošanu.
Kā Eiropas lietu komisija vērtē Angelas Merkeles atteikumu Ukrainai palīdzēt militāro resursu jautājumā?
Viedoklis ES šajā jautājumā ir tāds, ka ikviena valsts var suverēni atbalstīt Ukrainu veidos, ko tās atzīst par pareizu esam un neviena valsts netiek aicināta kaut ko tādu nedarīt. Tas, ka šobrīd nav pieņemts lēmums militāri atbalstīt Ukrainu - tā patiešām ir, jo var uzskatīt, ka papildus Ukrainas bruņošana varētu situāciju padarīt vēl sliktāku. Principā mēs varētu nonākt situācijā, kur karadarbība var izplatīties visā Ukrainas teritorijā, ja ES kā 'bloks' iesaistītos karadarbībā pret Krieviju. Ukraina tomēr ir liela valsts, tāpēc tik lielā teritorijā ar tik lielu iedzīvotāju skaitu karadarbībai varētu būt neprognozējamas sekas.
Es, protams, saprotu, ka Ukrainas situācija šobrīd ir traģiska. Aizpagājušajā nedēļā ar Saeimas priekšsēdētāju devāmies vizītē uz Ukrainu, kuras laikā tikāmies ar Ukrainas prezidentu, un viņš sacīja, ka Ukrainā ik dienas iet bojā apmēram 50 cilvēku, kas ir milzīgs zaudējums.
Mēs, Eiropas lietu komisija, esam par to diskutējuši arī ar Ārlietu ministriju. Esam runājuši arī par iespējamajiem scenārijiem, kā tas varētu izskatīties.
Signāli no Krievijas nāca vismaz jau kopš 2008.gada Gruzijas krīzes. Mēs šos signālus nebijām pietiekami nopietni ņēmuši vērā. Mūsu militārās iespējas un kapacitāte ir diezgan novājināta, tāpēc komisijā ir deputāti, kas atbalstītu iespēju sniegt militāro palīdzību, taču ir daļa, kas uzskata, ka ES ir pārsteigusies jau ar esošajām sankcijām. Viedokļu spektrs Eiropas lietu komisijā ir ļoti dažāds, taču mēs šobrīd pieturamies pie kopējas ES nostājas - tās valstis, kas to var darīt, tās arī izskata iespējas un sniedz palīdzību.
Cik lielu vietu šobrīd Latvijas prezidentūras dienaskārtībā aizņem jautājums par militārās palīdzības piešķiršana Ukrainai no Eiropas lielvalstīm?
Šis jautājums ik pa laikam parādās prezidentūras dienaskārtībā, taču mēs kā prezidējošā valsts neesam virzījuši šo jautājumu. Ukrainas bruņošana no ES kā kopuma šobrīd netiek izskatīta iepriekš minētās iespējamās neparedzamās kara darbības iespējamības dēļ Ukrainā.
Kā Latvija turpmāk palīdzēs Ukrainai, zinot, ka nespēj sniegt militāro palīdzību?
Jau bieži ir ticis uzsvērts, ka mēs ārstējam cilvēkus, kas ir cietuši, mēs sniedzam palīdzību bērniem, esam snieguši arī humāno palīdzību un pašlaik mēs runājam par citādiem palīdzības veidiem. Ukrainai arī turpmāk tiks sniegta ekonomiska un finansiāla palīdzība, kā arī politiskais atbalsts.
Kā no Eiropas perspektīvas tiek vērtēta mūsu nesekošana Lietuvas piemēram atjaunot obligāto militāro dienestu?
Tas ir katras dalībvalsts lēmums un katra valsts šo lēmumu pieņem atsevišķi. Noteikti ir jāņem vērā, ka ES nav militārā alianse, tā, pirmkārt, ir ekonomikas un vērtību savienība, tāpēc mums ir NATO, kas ir militārā alianse. Šobrīd tiek runāts par to, ka būtu jāatjauno ES militārā un drošības stratēģija gan jauno izaicinājumu dēļ, gan arī labākai koordinēšanai aizsardzības spēju ziņā, bet dalībvalstu aizsardzības politika ir strikti katras dalībvalsts pārziņā. Mums nekad neviens neizteiks komentārus par to, vai būt tādā vai otrā veidā.
-Kur ir garantija, ka Latvijas izvēlētajai militārās stratēģijas īstenošanai tiks piešķirts nepieciešamais finansējums?
Domāju, ka šobrīd ir ļoti skaidrs, ka finansējums ir nepieciešams, tāpēc domāju, ka izvirzītie 2% aizsardzības budžetam, sākot no 2018. gada, ir labs mērķis, un arī es kā Eiropas lietu komisijas vadītāja to atbalstu.
Latviešiem ir ļoti labs teiciens: "Sargā pats sevi un Dievs tevi sargās." Ar to es domāju – ja mēs nevaram izrādīt, ka esam gatavi ieguldīt savā aizsardzībā, tad mēs arī nevaram sagaidīt lielu izpratni. Protams, esot NATO, mēs jūtamies ļoti pasargāti, jo iepriekšējās paaudzes politiķi ir izdarījuši savu 'mājas darbu'. Paldies viņiem par to, šobrīd daudzi to novērtē.
Vai izvirzītais mērķis aizsardzības budžetam varētu beigties ar tādu pašu fiasko kā šogad paredzētais budžeta palielinājums augstākajai izglītībai?
Finansējuma palielināšana augstākajai izglītībai būtu bijusi iespējama, ja mēs patiešām būtu spējuši saņemties uz nepieciešamajām reformām izglītības sektorā, kurām bija jābūt jau pirms finansējuma palielinājuma. Attiecībā uz aizsardzības finansējumu – pašreizējā Krievijas militārā darbība Ukrainā, kā arī aktivitāte mūsu informatīvajā telpā ir acīmredzama, tāpēc es domāju, ka šajā situācijā nebūs grūti atrast politisko atbalstu finansējuma nepieciešamībai. Domāju, ka šī mums šobrīd ir 'topa' prioritāte un to vairākas reizes ir apliecinājusi arī mūsu premjerministre Laimdota Straujuma.
