Es gan, cik vien varu, vairos no konfliktiem. Man nav nekādas vajadzības pierādīt kādam kaut kādu savu taisnību; es drīzāk eju prom. Man riebjas, ja kliedz uz mani, un pašai arī riebjas uz kādu kliegt. Jo tas ir pilnīgi idiotiski, bezjēdzīgi un necienīgi pret sarunu biedru. Un ir patiešām dumji uzskatīt, ka tieši tavs viedoklis ir absolūtā patiesība, kuru tad nu tev vajadzētu sludināt visiem pēc kārtas.
Pēdējā lielā saniknošanās sanāca ziemā, kad karoju ar kaimiņiem. Šiem bija kārtējais jandāliņš visas nakts garumā. Es jau reizes piecas iepriekšējās viņu ballītēs biju gājusi ar viņiem runāt kulturāli - ka ir nakts, rīt darba diena, gribētos tā kā pagulēt. Tagad es tā aizgāju pie viņu durvīm, kārtīgi izdauzījos, un kā tas tirliņš parādījās, tā sāku uz viņu aurēt. Viņš tā aptuveni mani pasūtīja un tā mēs arī šķīrāmies. Pēc minūtēm piecām viņi laipni nogrieza savu mūziku, bet es jutos vienkārši briesmīgi. Kādas minūtes desmit grandiozi trīcēja rokas. Nu tas gan no saražotā adrenalīna - organismam acīmredzot likās, ka ir dzīvībai bīstama situācija, kuras pārvarēšanai vajadzīga krietna adrenalīna deva. Pāris stundas nevarēju aizmigt un visu atlikušo nedēļu bija megadepresija.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
