Ģertrūdes blogs: Es gribētu atzīties...
Foto: Ģertrūde

Es gribētu atzīties slepenās jūtās. Jūs jau zināt kā tas reizēm ir, kad nav iespēju tās izpaust tieši un atklāti. Vai arī reizēm pietrūkst drosmes – ja nu nesaprot, ja nu noraida.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Manā gadījumā gan situāciju mazliet vēl sarežģī fakts, ka es īsti nezinu, kam atzīties.

Bet, nu nekas, es tomēr atzīšos sirsnīgās jūtās un absolūtā sajūsmā tam idejas autoram/autorei/autoriem un realizētājiem, kas Rīgas centrā sazīmējuši "nelegālos veloceliņus". Pilnīgi lielisks velotelpas pieprasījums satiksmē, kur it kā likumos tā ir atrunāta, bet reālajā dzīvē par katru centimetru ir jācīnās ar autotransportu un gājējiem.

Pat manā rajonā gājēji sākuši izrādīt iecietības pazīmes pret divriteņotājiem. Nu var jau nojaust, ka dažs labs pie sevis bubina par šito briesmīgo netaisnību, ka jādalās ar kaut kādiem nolāpītiem velosipēdiem vietā zem saules, tomēr vismaz atklāti mātes vārdiem kādu laiku neviens mani nav lamājis par to.

Amizanti, ka pēdējais sastaptais niknais gājējs bija kundzīte cienījamā vecumā, kas stāvēja vienā šaurā vietā uz viena no trim Rīgas vienīgajiem veloceliņiem/ietvēm, no kura puse pienākas gājējiem un otra puse riteņbraucējiem. Nu tā tur tā tantīte stāvēja, pilnībā bloķējot jebkāda veida pārvietošanos jebkādā virzienā, un kad es tā lēnām ripinot (tiešām lēnām) viņai pietuvojos, un apstājos viņai priekšā, laida vaļā visu, kas uz sirds. Radās iespaids, ka viņa tur katru dienu dežūrē, lai burkšķētu uz visiem, kas viņai pārvietojas garām. Skumji kaut kā. Būtu labāk braukusi ar riteni!

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form