Nē, nē. Es neesmu "nokodējusies" pret internetu vai uzsākusi kādu 12. soļu programmu internetatkarības pārvarēšanai. :) Vienkārši līdz ar pārvākšanos jaunajās mājās vēl neesam pieslēguši internetu, jo nevarējām izvēlēties, kuru no variantiem ņemt. Tie potenciālie provaideri jau sola zilus brīnumus, bet daži no tiem solītajiem lielākajiem cipariem man šķiet mazliet neticami.
Nav jau arī tā, ka galīgi bez interneta, jo darbā jau tas ir. Tomēr darbā cītīgi jāstrādā un nav īsti laika tā laiski sērfot pa mājas lapām. Tai darba dunā arī bieži aizmirstas, ja kaut ko konkrētu gribēji apskatīties. Mājās atnākot atceries, bet nu jau vairs neko.
Šajā abstinences periodā bija interesanti atklāt to, cik ļoti mājas internets jau kļuvis par ikdienišķu elementu, kā kafijas automāts, zobu birstīte vai modinātājpulkstenis. Smadzenēm arī visu laiku jāatgādina, ka tīmekļa nav. Bieži sanāk aprauties, gribot kādam kaut ko parādīt internetā, aizsūtīt mammai kādu jauku bildi vai apskatīties, cikos iet vilciens.
Bet es tomēr interneta visaptverošo klātbūtni īsti neuzskatu par atkarību. Tas tomēr ir tikai līdzeklis, dabisks tehnoloģiju progress cilvēku ērtībai, kā telefons, televizors vai automašīna. Lasīt informāciju internetā jau ir tāpat kā lasīt to žurnālā vai avīzē drukātā formā. Ir gan viena lieta, kas man izraisa pārdomas - atkarība pēc jaunas informācijas iegūšanas. Meklēt, rakties, atrast, uziet, izlasīt kaut kādu jaunu informāciju, kaut arī pārpilnības dēļ tā informācija tev caur galvu iznesas kā ātrvilciens - pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Nu, šajā gadījumā iekšā pa acīm, ārā... es nezinu īsti, kur... pa neironu galiem pirkstos? Vai vienkārši smadzenēs izkūp?
Tagad gaidām meistaru, kas mūs ieslēgs atpakaļ virtuālajā pasaulē. Gaidām jau divas stundas. Tāds mazliet satraukums, it kā pirmo reizi gaidītu internetu.
Nu re, te nu mēs atkal esam, atpakaļ brīnumainajā visu pasauli aptverošajā tīmeklī. :)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
