Vispirms aizslidinājos līdz datoriņam, lai apskatītu, cik tad laukā tas Lausks sasaldējis un attiecīgi lai zinātu, cik kārtās tad man šodien jāvīstās.
Opā! Datoriņš neizdvesa ne skaņas un nepaspīdināja ne lampiņu. Mēģināju vēlreiz - atkal nekā. Hmm. Tad manu aizdomīgo skatienu piesaistīja visu pārējo elektrokastīšu neparastais melnums. Nevienas pašas sarkanas lampiņas! Manī jau brieda LIELAS AIZDOMAS, kas apstiprinājās lielās lampas slēdža pilnīgā reakcijas trūkumā. Nu, labi, labi, es jau varu pabrokastot arī bez datora, interneta, laika prognozes, visādām ziņām un arī bez lampas gaismas, - es padomāju un šļūcu uz virtuvi. Tur arī mani ķēra apskaidrība - tējkanna tak man arī elektriskā un plīts arī!!
Sasodīts! Kā tad tā, bez rīta tējas un siermaizītes?!
Kā visnotaļ optimistiska persona, nolēmu nekrist depresijā, bet sasmērēt pāris siermaizes, lai notiesātu tās kopā ar kafiju darbā. Priecīga par izstrādāto plānu B, devos uz vannas istabu. Štrunts par to, ka nav gaisma, es varu pamērcēties dušā arī pustumsā, un boileris vēl nebija paspējis atdzist. Jipī, jipī!
Tad sapratu, ka bez matu fēnu, kas diemžēl nav mehāniski darbināma ierīce, man nāksies kādu stundu gaidīt, kamēr manas cirtas būs puslīdz sausas, lai tās varētu iznest mīnus desmit grādu salā, neriskējot noraut plaušu karsoni.
Vēl pēc brīža aptvēru, ka mums apkure arī bez elektrības nedarbojas. Kaut kāda apokalipse! Galīgi samiegojusies un sapīkusi aizšļūkāju uz darbu un pēc pāris izdzertām kafijām zvanīju pārvaldniekam un stāstīju savu bēdu.
Viss ir beidzies labi, man atkal ir gaisma.
Bet mazliet biedējoši, cik trakoti mēs esam atkarīgi no tās elektrības. Ja apkure būtu ar kādu neelektrisku sistēmu, tad vēl varētu kādu laiku izdzīvot pie svecēm un vakaros laiku kavēt viens otram, stāstot pasakas. Bet bez apkures mīnus desmit grādos, mums būtu jāņem savi kaķi azotē un jāiet ciemos pie kāda, kam siltums no mūrīša. Tas gan galu galā varētu izvērsties par diezgan aizraujošu piedzīvojumu.