Foto: Carlos Paes
Foto: stock.xchng

Mani vareni sajūsmina fakts, ka velosipēdistu skaits Rīgā pieaudzis 2,7 reizes, salīdzinājumā ar pagājušā gada cipariem. Ielās arī redzams ievērojams riteņbraucēju skaita pieaugums, pat visādi onkulīši un tantītes masveidā parādījušies ar saviem seno laiku riteņiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pagājušajā vasarā arī bija novērojama neliela velosipēdistu savairošanās, taču vairāk tādi stilotāji - bīčkruīzeru un frīkbaiku braucēji un zaķīši minisvārkos ar mazām padušsomiņām uz sieviešu riteņiem. Šogad gan diezgan izteikti velosipēds nācis modē un kļuvis par ikdienas transporta līdzekli. Man vareni arī patīk visi tie dažādie retro veļuki, kā arī jaunie pilsētas sieviešu riteņi ar liektajiem rāmjiem. Baigā daile.

Rīgā gan tā braukāšanās mazliet sarežģīta - te kāds mēģina notriekt, te ietves pārpildītas. Es gan braucu ļoti apzinīgi, jo dzīvot gribas. Ciest nevaru riteņbraucējus, kas, apdraudot sevi un citus, bezjēgā planē ielās. Jo dažu idiotu dēļ cieš visu apzinīgo un kārtīgo riteņbraucēju reputācija. Labi, agrā rītā vai vēlos vakaros pilnīgi tukšā ielā es braucu pāri pie sarkanā, kas pēc būtības ir satiksmes noteikumu pārkāpums, bet tas tomēr nekādā veidā neapdraud sabiedrību.

Manā kontā gan ir divas autosadursmes. Vienreiz man uz ietves no vārtrūmes uz deguna priekšā izbrauca automašīna un man nekas cits neatlika, kā uzlidot tai uz motora pārsega. Viss beidzās tīri normāli ar apdauzītu riteni, dažiem zilumiem un kājā ietriektu zobratu. Gāžoties tam draņķim vienmēr ir paradums iedurties kaut kur miesā. Ņemot vērā, ka tas ir eļļains un netīrs, brūces parasti ir diezgan sarežģītas. Dzija ļoti ilgi, bet gala rezultātā man ir tīri izskatīga rēta - trīs strīpas.

Otrā gadījumā mani nogāza uz velopārbrauktuves - tā gan bija divdomīga situācija. No vienas puses man gājēju pāreja būtu jāšķērso, nokāpjot no riteņa un stumjoties pāri ielai, bet no otras puses tā tomēr bija velopārbrauktuve. Un tas vāģis pārliecinoši pārsniedza atļauto ātrumu - pāris metrus pirms pārbrauktuves es atskatījos, mašīnas nebija, kā tiku uz ielas, tā, blaukts, gar zemi. Laimīgā kārtā tiku cauri ar izbīli un dažiem zilumiem.

Bet tomēr, nekas nevar atsvērt to brīnišķīgo sajūtu - braukt ar riteni. Tāda kā mazliet lidojuma sajūta un vējš svilpo gar ausīm. Pilnīga laime. Katru ziemu nevaru sagaidīt, kad paliks mazliet siltāks, kad beidzot nokusīs sniegs un es varēšu lekt savam dzelzs rumakam mugurā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form