es - čukstiens

plašā zvaigžņu telpā

tu atbalss, kura sevi atdodot

māk mirdzēt pretī

strāvojošam zeltam

ne piliena no tā sev neņemot


es – akords bāls

un ātri drūzmā gaistošs

kas dzīvo tik, cik ilgi stīgas trīs

un izplēn

pirms vēl skrējis gaisos

kur dieviem spēlē

zvaigžņu orķestris


bet atbalss skan;

caur savu rāmo spītu

tā šaubu diegus stiprā virvē sien

es maldu kamolu

nemūžam neattītu

ja paliktu šai zvaigžņu lokā viens


lai atbalss dzeļ!

lai atbalss balsi slāpē

lai gaisu pārplēš tūkstoš stabules

kaut zinu – divkārt dziļāk sāpēs

kad smieklu dunā

trīcēs padebess


kaut zinu

ka tu tikai atbalss mana

un nevaru es zvaigznēm runāt līdz

man tava būt

un palikt gribēšana

spēj dot,

ko atņemt

nespēj sāpju rīts

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit