close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
es - čukstiens
plašā zvaigžņu telpā
tu atbalss, kura sevi atdodot
māk mirdzēt pretī
strāvojošam zeltam
ne piliena no tā sev neņemot

es – akords bāls
un ātri drūzmā gaistošs
kas dzīvo tik, cik ilgi stīgas trīs
un izplēn
pirms vēl skrējis gaisos
kur dieviem spēlē
zvaigžņu orķestris

bet atbalss skan;
caur savu rāmo spītu
tā šaubu diegus stiprā virvē sien
es maldu kamolu
nemūžam neattītu
ja paliktu šai zvaigžņu lokā viens

lai atbalss dzeļ!
lai atbalss balsi slāpē
lai gaisu pārplēš tūkstoš stabules
kaut zinu – divkārt dziļāk sāpēs
kad smieklu dunā
trīcēs padebess

kaut zinu
ka tu tikai atbalss mana
un nevaru es zvaigznēm runāt līdz
man tava būt
un palikt gribēšana
spēj dot,
ko atņemt
nespēj sāpju rīts
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form