Es pirmā rudens lietus iesvētīts.

Es - sētas miets,

zem lakas kārtas pūstošs,

kam daudzas ziemas

pārciest vēl. Līdz tam

ne skalos dzimt,

ne spoži sadegt nedos.


Es - suņa bērns,

es slapjš, un bailēs trīcošs,

zem spožās, saltās

mēnessuņa rīkles.

Vēl mani mīlinās un mani rīdīs,

un manus bērnus iztirgos,

nu tos ...

kas neslīks.


Es – sarūsējis pastkastītes vāks,

kas čīkst un vaid

no katra pieskāriena.

Bet sāpju, melu, naida vēstules

es sēju tik,

no jums

cik manī ienāk.


2003.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit