close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Es pirmā rudens lietus iesvētīts.
Es - sētas miets,
zem lakas kārtas pūstošs,
kam daudzas ziemas
pārciest vēl. Līdz tam
ne skalos dzimt,
ne spoži sadegt nedos.

Es - suņa bērns,
es slapjš, un bailēs trīcošs,
zem spožās, saltās
mēnessuņa rīkles.
Vēl mani mīlinās un mani rīdīs,
un manus bērnus iztirgos,
nu tos ...
kas neslīks.

Es – sarūsējis pastkastītes vāks,
kas čīkst un vaid
no katra pieskāriena.
Bet sāpju, melu, naida vēstules
es sēju tik,
no jums
cik manī ienāk.

2003.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form