vienu vārdu parādā,

mīlulīt,

tava ziedošā loga

maigajai gaismai


otrpus tās

dobji baložu dūcieni

kā baznīcas zvani

pa palodzi vienmuļi sit


staigāju taviem vārtiņiem

otrā pusē (– tā vieglāk)

tik un tā

manas domas pār tevi kā upe rit


ilgu tilti ar nesaraujamu važu rūsu

ārda gaisu

baložu zvani skumji

uzvirmo debesīs


pa to laiku, kamēr es

sapņos zīlēšu, kur esi bijis

svešas rokas virs manis

kā vainagu vientulību vīs

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit