Esmu apmaldījies

Dvēseļu mežā

Kur izlikties un melot tik viegli

Bet grūti ja jūti


No vientulības

Es saknes izlaidu

Lai paliktu

Un negaidīju ka ko tik svarīgu

Man zeme blakām noliktu

Lai mīlētu


Bet cauri vējiem runāju

Lai aizietu

Atstumtu


Tek lēni rasa

Es tevi sildīšu

Vienu vienīgo reiz

Šo mirkli atceries

Es varbūt atkal mīlēšu


Un kā lai aizeju

Ja reiz jau paliku


Es aizeju un satrūdu

Un atceros

Reiz man bija dota dzīvība


Tur mežā es iemācījos ciest

Nesauc vairs atpakaļ...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!