Migla vedināja uz ieiešanu sevī. Klusi un mierīgi tā ietina Jurate ķermeni savā mitrumā.
Ir vakaru migla, nakts migla, virsūdens migla un arī agro rītu migla.
Kad visi smējās par Jurate un miglu, viņa rāmi pacēla pret smējējiem pelēko acu skatienu un klusi teica: “Migla ir mākoņiem analogs sakopojums pie zemes virsas, es tikai izmantoju iespēju saskarties ar mākoņiem un meklēt savas debesis, lai zinātu, kāda ir mana zeme…Tā ir sava veida tuvošanās ilgotajai Paradīzei, vēsumam un mieram…”
Brīdi klusējusi, viņa devās prom.
Panācu Jurate pie takas, kas veda uz ezeru: “Pastāsti, kā tu miglā atrodi sevi?”
Viņa iesmējās vieglus smieklus, kas likās pildīti ar sīkiem ūdens pilieniem, kuri sašķeļ gaismu, veidojot varavīksni, parādot gan visaugstāko, gan viszemāko.
Mēs apsēdāmies ezera krastā un Jurate mani ieveda miglā.
“Redzi, migla atstāj tevi vienatnē. Tajā ir viss un tai pat laikā tā nav, jo tas ir izzudis tavam skatienam. Tu esi viens. Līdzīgi ir arī tumsā. Vairs nav iespējams kvalitatīvi doties horizontālā kustībā, tādēļ tiek piedāvāta iedziļināšanās. Dziļuma izpēte, kas biedē. Spožā dienasgaismā tas nav iespējams, jo es baidos no tā, ko varētu izgaismot šī spozme, baidos, jo nezinu, ko var atklāt dziļums. Eju iezīmē baiļu ceļa stabiņi- bailes no tā, kas varētu atklāties, bailes to zaudēt neatklājot, bailes, ka atklātais varētu būt nevaldāms…Tad jāļaujas domu plūsmai…es ne tik daudz meklēju sevi, kā atrodu, izdomājot līdz galam domas, ķircinot sevi ar tām … Tā ir spēle ar savu Ego. Ego sumināšana.
To, ka esi iegājis miglā, bieži vien tu vēl to nenojaut, jo tā ne vienmēr ir bieza, ar nazi griežama, uz maizes smērējama…
Miglā nav cita asuma, kā vien tavs prāts, tas griež sīkaļas brūces tavā dvēselē un nepazīst žēlastību…un viss pieplūst ar smagām dvēseles asinīm, beigās tu slīksti, tver glābiņu, kas izrādās asais prāts un tu atkal tikai sagriez brūces savās plaukstās…”
###
RUDENS- sastapšanās
Ir rudenīgs vakars, tumsnējie mākoņi zelto savas malas, bet gaisā jūtams dzestrums. Jurate dodas autostāvvietas virzienā, somiņā meklējot atslēgas- tās vienmēr pamanās pazust. Viņa uz mirkli sastingst, ieraugot kādu mūķējam vaļā viņas “golfiņa” durvis.
Arī vīrietis uz mirkli sastingst, tad paceļ galvu un vainīgi pasmaida “Atslēgas. Vienmēr tās pazaudēju…”
Jurate izmoka smaidam līdzīgu sejas izteiksmi.
“Man mājās ir rezerves atslēga,” viņš turpina.
Viņa piekrītoši pamāj ar galvu un sakustas, lai ziņotu apsardzei, taču, ziņkārei ņemot virsroku un intuīcijai klusējot, paliek.
Tikām durvis ir padevušās un vīrietis iesēstas iekšā.
“Jums neizdosies iedarbināt, es nupat ieliku jaunu pretaizdzīšanas sistēmu,” piepeši saka Jurate, pati samulsusi par savu atļaušanos.
Dažās sekundēs sprakšķoša klusuma viņa sajūt bailes, kas lavās pa kaulu smadzenēm augšup uz galvu.
Šoreiz izbrīnā ieplešas puiša acis, un samocītais smaids rēgojas viņa sejā.
“Varbūt aizmirsīsim to?” viņš beidzot saka. “Es maksāju par bojājumiem, un šķiramies.”
“Jūs taču neesat autozaglis?”
“Neesmu gan. Tas ir kā hobijs. Adrenalīna dēļ. Ja tu nebalansē uz naža asmens, tad aizņem pārāk daudz vietas…”
“Burātājs Petendžils. Tad jau tas ir savādāk. Tomēr- vai nebūtu bijis labāk pievērsties kaut kam citam. Everestam, kaut vai.”
“Nē. Tas būtu savādāk. Everests ir domāšanas veids. Bet šis…”
“Sapieris?”
“Biju jau. Armijā.”
Jurate pasmaida. Erlena acis uzsūc sevī smaida siltumu un, sargājot tā trauslumu, ieslēdz atmiņu bruņās.
###
ZIEMA- mulsums
Izdzirdot pirmo vētras pārskrējienu, Jurate klusītēm izlavās pagalmā. Mājas omulība smacē.
Vētra, izpētījusi savu audeklu, sāka gleznot- vispirms nošalkoja augstāko koku galotnes, pārējie saņēma liegas šūpas, tad notrīsēja zāliens un iestājās pārdomu klusums. Vētra apkopoja spēkus. Jurate ievilka sevī mānīgo stingumu, izjūtot spēles priekšvēstnešus spindzošajā mierā. Spēles, kuras noteikumi zināmi visiem, tikai dažiem piemirsušies.
Otrais vētras triepiens bija spēcīgāks- tā šāvās pāri zemei, lokot tos, kuri padevās un šaustot tos, kuri nelocījās. Pēc tam ar maigu glāstu tā noglauda pakļautos un nepakļāvīgos.
Sieviete šo mirkli izmantoja, lai paietos tālāk uz upes pusi- klajumā, kur vēja pieskārieni vairs nelikās glāsmaini un varēja dzirdēt satrakotā ūdens šļakstus.
Nākamie vēzieni bija uzstājīgāki. Jurate aizvēra acis, izgaršojot plosošo brīvību- tik viegla un reizē tik smaga tā piepildīja viņu, lai atkal izlauztos ārpusē.
Vētra sūtīja lietu, lai tas kapātu zemi…
“Kur tu biji?”
“Šķīstītavā.”
“Esi galīgi slapja. Saaukstēsies taču! Nāc, mīļum. Varēji tak vismaz uzvilkt zvejniekmēteli.”
“Tas smird pēc zivīm.”
“Nu ja, bet pēc tādas šķīstīšanās tas smaržotu pēc eņģeļiem…”
“Eņģeļi ir auksti, sterili un tie nesmaržo.”
“Nāc nu. Padungot tev miegam?”
###
PAVASARIS- nāve
Arī tagad, miegā, Jurate uzsmaida Erlenam, pagriežoties, lai piekļautu pieri viņa plecam un ieelpotu klātesības smaržu. Augums saskaras vienīgi ar tukšumu, bet apmulsušais prāts cenšas pierādīt neesošo. Plaši ieplestām acīm viņa mirkli bezpalīdzīgi raugās tumsā, atmiņu spēles realitātes apstulbināta. Līdz ar iedegto gaismu atmiņā skaidri uzplaiksna diena, kad nošāva Erlenu. Kāds paranoiķis, kuram nepatika autozagļi un kuram allaž līdzi bija makarovene.
Tā bija nepieciešamā aizstāvēšanās, šķietamā aizstāvēšanās, galēja nepieciešamība…dzīvības atņemšana.
Sapnis smagi sagruva pār izmocīto dvēseli
Vējš lauzās logos kā uzmācīgs klaidonis, kas cer sabičot naudu graķītim. Jurate kliedz “Ej prom!”, bet tas nelīdz. Vējš snaikstās un šausta. Tas, ko Jurate agrāk izbaudīja, viņai tagad riebjas.
###
VASARA- aklums
Jurate dirn liedagā katru nedēļas nogali. Parasti sēd smiltīs, vēro jūras snaikstīšanos pie kāju pēdām un uzklausa tās mānīgo vilinājumu, kas rodas no neizdošanās iemaldināt sievieti savos stindzinošajos apskāvienos.
“Īgņojas,” saka Jurate, kad pienāku tai klāt.
“Jā. Te sauc, te dzen, visbeidzot nelaiž prom. Kā privātīpašnieciska mīļākā.”
Jurate klusi nosmejas, tad atgriežas nopietnībā.
“Es sapņos redzu dēmonus.”
“Vai tie tevi biedē?”
“Nē. Viņi ir Paradīzē. Viņiem ir atņemti to dēmoniskie smiekli. Un tur ir auksti. Tie mētājas ar zvaigznēm un cer atkal nokļūt uz zemes un smieties. Tur dēmoni vairs nevar būt viņi paši…
Iesim. Te kļūst vēsi. Tēju dzersi?”
Durvis aizcērtas, pieklājība paliek un mēs ejam dzert tēju.
###
Naktīs visbiežāk Jurate ir nomodā un dungo Gary Moore dziesmas. Domas spītīgi riņķo ap nepieņemto domu par Nāvi.
###
ZEME
Ir pilnmēness nakts, zālē svirkšķina sienāži, samudžinādami kopā trokšņus, kas pa reizei iejaucās nakts esībā. Tie parādījās, pāršķeļot tumsas centienus ievīkšķīt visu nomierinošā aizmiršanā. Taču nelaime ir tā, ka tie, kas nav devušies šai visu aizmiršanā, tieši tumsā skaidrāk saredz zibšņus, kuri paliktu nepamanīti dienas ņudzošajā skrejā. Tagad šie zibšņi kļūst uzmācīgi, pieprasa, lai par tiem domā un izdomā tos. Grūtākais ir izdomāšana līdz galam. To nevar neviens. Ja nu kāds viedais… Cilvēki vienmēr atstāj sev atkāpšanās ceļu- kādu bet, varbūt…tādas kā turpinātājšaubas…pat esot vienatnē ar sevi. Tikai tumsā var skaidri apjaust savus zaudējumus un zaudēt ilūziju par Paradīzi, kas dvēseli tur mūžīgā, nemainīgā stingumā, atņemot iespējas dzīvot, mainīties un just…
Jurate klīst pa rēgaino dārzu. Viņai nopakaļ tekalē no Paradīzes izbēgušie dēmoni, rotaļādamies starp ābelēm un upeņu krūmiem.
Rīts sev līdzi nes miglu, kas apklāj dārzu un slēpj to no dienasgaismas, kas lavās, kļūstot arvien spilgtāka. Ejot ar grūtībām saskatu, kas notiek pie lielā koka netālu no upes.
Tur vēl kavējas dēmoni. Tie pulcējas pie kļavas, zem kuras guļ Jurate, uzvilkusi Erlena mīļāko džemperi pīņu rakstā. Tas ir pelēks, taču piedurknes un arī zeme zem koka krāsojas tumšsārta.
Dēmoni, klusi čalodami, aizmanās prom. Bet vismaz vārti uz viltoto Paradīzi ir noslēgti. Koku lapās nočab izbēgušo dēmonu smiekli- silti un grēcīgi…
09.2000.