... pie manis atvilkās laiks, lai dziedētu brūces.

Taču es liedzos un pretojos kā veca meita pažarnieku ballē.

Baidījos, ka viņš ne tikai aizdziedēs brūces, bet arī savāks atmiņas par to, kura dēļ man ir rētaina dvēsele.

Bet laiks atkal un atkal atvilkās, lai uzplītos ar brūču dziedēšanu.

Es demonstratīvi smējos viņam sejā, nokasīju kreveles un kaisīju brūcēs sāli, lai nezaudētu vismaz atmiņas par to, kura dēļ man tagad ir rētaina dvēsele.

Pēc tam sūtīju laiku uz mitru, siltu, tumšu vietu, lai viņš netraucē mani vairs.

Es zināju, ka rīt viņš būs klāt un atkal uzmāksies ar savu palīdzību, bet es vēl gribēju būt traka un mīlēt savas brūces tikpat ļoti kā to, kurš viņas radījis.

Tā arī bija – atnāca laiks, bet es pretojos un nelaidu viņu sev klāt.

Tad pēkšņi viņš lika man mieru.

Un es sēdēju un laizīju savas brūces, bet no tā nepalika labāk.

Katru dienu cerēju, ka reiz laiks sadziedēs manas brūces...

Laiks tā arī vairs neatnāca, bet atnesa ziņu par to, kura dēļ man tagad ir rētaina dvēsele. Ziņai klāt piederējās šņabis anestēzijai un nazis amputācijai.

- Tiec galā pati... – teica laiks.

Un, asinīm jaucoties ar strutām un asarām, es tiku galā.

... pie manis atvilkās laiks, lai dziedētu brūces.

Beidzot aizvēru acis un ļāvos, lai viņš to dara.


10.2004.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit