(Ieteicams lasīšanas laikā klausīties “OrbisMundi” albūmu “Adia” 1;4;7 un 10 kompozīciju vai kādu citu sirdi plosošu skaņdarbu ar vijoli)

Baznīca bija pielieta ar rūgtenas garšas vijoles skaņām...
Jau gadsimtiem ilgi piesieti eņģeļi baznīcas korē raudāja... Lēnām un nesteidzīgi asaras ritēja pa apzeltītajiem vaigiem pretim baznīcas grīdai. Uz mirkli tās lidojumā iemirdzējās sveces gaismā un ritmiski atsitās pret auksto betona pamatni. Pik, pik, pik...

Krāšņā altāra priekšā, maigas gaismas apgarots, uz ceļiem tupēja vīrietis. Viņa ēna uz baznīcas sienas radīja bībeliski mītisku eņģeļa siluetu. Garā mēteļa stari, kā spārni plīvoja caurvējā un nerimās pat tad, kad vēja nebija. Tie pacēlās un nolaidās līdz ar cilvēka elpas vilcieniem. Ieelpa, izelpa, ieelpa, izelpa... Augšā, lejā, augšā, lejā...

Vīrietis rokās turēja laika un cilvēku pieskārienu nobružātu vijoli ar lociņu. Vijoles skaņās bija grūti klausīties, tās nenomierināja, bet satrauca, neapgaroja, bet nospieda, nevaldzināja, bet sasēja... Izdzirdot mūziku garāmgājējs būtu apstājies, izbailēs ieplestām acīm palūkojies skaņas avota virzienā, mirkli, saviebtu seju, asarām acīs ieklausījies un steidzīgi bēdzis projām.

Bet klausītāju nebija...
Vīrietis sakumpa vēl vairāk un nolaida rokas gar sāniem vienā turot vijoli, otrā lociņu. Tupēdams uz ceļiem ar noliektu galvu viņš raudāja... Ne kā mātes pamests bērns, lūdzot pēc palīdzības. Ne kā sērojoša sieviete, zaudējot vienīgo dēlu. Viņš raudāja kā cilvēks, kurš zaudējis acu gaismu...

Cilvēks pieliecās un uz pakāpiena maigi noguldīja savu mūzikas instrumentu. Nedzirdami piecēlies vīrietis nogurušiem soļiem devās uz baznīcas izeju, lai saplūstu ar nakts melnumu...
Mūzika turpināja skanēt...
Baznīcā palika vijole...
Vijolei nebija stīgas...
Skanēja viņa dvēsele...
Skumji...
Sāpīgi...
Vientuļi...

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!