Ilze izskatījās ļoti nogurusi un, braucot mājās, viņa klusēja – tas bija neierasti no viņas puses, jo viņa vienmēr čaloja kā mazs strautiņš. Kaut kas bija noticis, bet kas?
Atbraucot pie manis, vecāki apsveica Ilzi un atkal piekodināja, ka palīdzēšot kā vien varēšot. Ilze mazliet pasmaidīja, tad paskatījās uz mani un pateica – “Mums jāparunā!” No tā es baidījos. Es jau visu ceļu jutu, ka kaut kas nav tā. Vai es esmu ko izdarījis?
“Es nevaru un negribu šo bērnu!” Tikko iegājusi manā istabā, Ilze pat izkliedza šo apgalvojumu.
“Kas noticis?” Es viņai izbrīnīts pajautāju “Mēs taču jau izdomājām, kā mēs dzīvosim un kā mēs kopsim mūsu mazo. Viss jau ir – dzīvoklis jau atrasts, esmu pat skolu pametis, lai sameklētu darbu! Ilze, kas noticis?” Tagad jau biju uzstājīgāks.
“Vecāki mani nositīs. Viņi nekad tam nepiekritīs! Viņiem ir svarīgi, lai es iegūstu labu izglītību…es nevaru, esmu pārāk jauna. Tev jāsaprot, tu arī esi pārāk jauns… mēs abi!”
Es viņai kopumā piekritu. Tas nebija pareizais lēmums saglabāt bērnu un pēc tam par to rūpēties. Bet viņa jau ir stāvoklī! Vai risinājums ir aborts? Bet vai tas nav bīstami?
“Es esmu visu izdomājusi,” turpināja Ilze, “drīz atkal braukšu uz Somiju, kur es dzemdēšu. Mamma neko nezinās, jo brauciens tiks noformēts kā skolnieku apmaiņas brauciens. Somijā iepazinos ar jaunu ģimeni, kura pati nevar tikt pie sava bērna. Es savu bērnu atdošu viņiem, drīzāk jau pārdošu… Man piesolīja labu summu. Ieguldīšu bankā tālākai nākotnei.”
Viņa pārdos mūsu bērnu? Vai viņa nesaprot, ka tas ir mūsu bērns ne tikai viņas? Ak Dievs, mūsu bērns tiks pārdots! Kā lelle! Un izskatījās, ka manu viedokli viņa nemaz netaisās uzklausīt… Mēģināju ko iebilst, bet viņas nostāja bija strikta. Aizbraukšu un pārdošu – skanēja manās ausīs un atkārtojās. Aizbraukšu un pārdošu…
Pēkšņi Ilze saļima, satvērusi sava vēdera lejas daļu. “Ilzīt, kas noticis?” Es sabijos. “Man ļoti sāp, palīdzi…palīdzi man tikt līdz gultai…” Ilze knapi izdvesa. Uzmanīgi piecēlu viņu no grīdas un pamanīju, ka viņa asiņo…
Ilzi aizveda ar ātrajiem uz slimnīcu. Spontānais aborts – teica ārsts. Tagad par viņas grūtniecību zināja arī viņas vecāki. Pēkšņi es biju kļuvis tas ļaunais, kas viņai uztaisījis bērnu un tagad viņu mīļā meitiņa ciešot tikai manis dēļ… Viņi mani lamāja un visādi citādi sunīja – “Tu pretīgais zeņķi, ko tu esi izdarījis ar mūsu Ilzīti? Vācies prom un nekad nerādies mūsu acīs, mūsu bērns nav pelnījis tādu pretekli kā tu!!! Tu esi sabojājis visus viņas sapņus… Vācies!”
Es nesapratu šo naidu no viņu puses! Es zināju, ka patiku viņiem kā Ilzes draugs. Kāpēc tagad es esmu tas vainīgais? Un Ilze? Viņa taču arī to gribēja! Un kādi vēl sapņi?! Un ja jūs zinātu, ko viņa gribēja darīt ar jūsu, nu jau neesošo, mazbērnu! Bet es viņiem neko neteicu. Atstāju slimnīcas palātu un nesaprašanā devos uz autobusa pieturu.
Ar Ilzi pēc tam vairs nesatikos. Viņa neatbildēja uz maniem zvaniem un īsziņām, bet pie viņas neuzdrošinājos iet.. Vēlāk uzzināju, ka Ilze vairs nevarēs ieņemt bērnu un tas viss tikai manis dēļ…