Ieeju veikalā, saplūstu ar pārējiem un nemaz neatšķiros. Cik savādi. Uzmanīgi paskatos, vai ir kāds, kas mani novēro… Nav. Nostājos pie maizes plauktiem. Pārlaižu acis caur nelielo telpu un ievēroju, ka esmu viens. Nav pat pārdevēju. Es apjūku un eju skatīties, kas ir noticis. Neviena nav, arī ielas tukšas un valda tik neparasts klusums, ka negribas pat kustēties, es nevēlos izjaukt šo mieru, kas valda. Sastingstu. Stāvu stundu, divas. Es cenšos pat neelpot, jo tas var izjaukt šo skaistumu un mieru. Bezspēkā nokrītu.
Atmostos slimnīcā. Atkal troksnis un nemiers. Es saķeru galvu un kliedzu. Kliedzu līdz man iedur adatu un sasien rokas aiz muguras. Ak Dievs, es nemaz neesmu slimnīcā, bet gan cietumā. Riebīgas un netīras sejas raugās manī un smejas. Man ir nodzīti mati un liekas, ka es līdzinos viņiem. Esmu viens no viņiem, viena masa ar vienu prātu, domu un gudrību. Kāpēc es atrodos šeit? Ko es esmu izdarījis? Kāpēc viņi mani sit? Es zinu, ka sit, bet nejūtu, ka man sāpētu. Es redzu viņu sejās ļaunumu un prieku par to, ka man sāp. Bet man nesāp. Es klusēju un neko nejūtu…
Pamostos. Slimnīca. Saules apspīdēta balta palāta. Vai tas bija sapnis? Kāpēc es esmu slimnīcā? Man sāp.