Foto: Shutterstock

Starptautiskās sieviešu solidaritātes dienas atskaņās domāju par to, kādā mērā vispār pašreizējā sabiedrībā sievietes var dzīvot saskaņā ar sevi, būt laimīgas un brīvas savā izvēlē. Vai šī sabiedrības uzbūve un valdošie mīti ļauj sievietēm būt solidārām vienai ar otru – atbalstīt un sadarboties?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Jau no bērnības meitenes un zēni tiek savu talantu un prasmju attīstībā ļoti konkrēti virzīti noteiktos „atļautajos" jeb sociāli pieņemamajos virzienos tikai tāpēc, ka ir piedzimuši kā meitenes vai zēni. Meitenēm iemāca rūpēties, pakalpot zēniem un sabiedrībai bez maksas, būt paklausīgām, būt „mantiņām" priekš vīriešiem. Cik vispār meiteņu audzināšanā ir vietas uzņēmībai un sadarbībai? Vai mūsu izglītības sistēma veicina pašiniciatīvu un uzņēmību? Neraugoties uz to, sievietēm piemīt ārkārtīgs izdzīvošanas spēks - par spīti tam, ka viņām nepieder ekonomiskā un finansu vara, par spīti tam, ka lielie zēni/ vīrieši ik pa laikam spēlē „kariņus" un salaiž visu grīstē. Ja nebūtu sieviešu izdzīvošanas gara, iniciatīvas un uzņēmības, nebūtu mūsu sabiedrības.

Saskaņā ar Eirobarometra pētījumu, trešā daļa Eiropas sieviešu uzskata, ka viņas nerunā ar saviem draugiem un paziņām par politiku. Vai tiešām? Vai sievietes nerunā par bērnu audzināšanu, proti, izglītības politiku? Vai viņas nerunā par labu uzturu savai ģimenei, proti, veselības politiku?  Vai viņas nerunā par ienākumiem, mazo biznesu - ekonomikas attīstības politiku? Vienkārši, tas, ko sievietes runā un dara, allaž tiek zemāk novērtēts, un pašām sievietēm vairs nešķiet, ka tā ir politika. Tāpēc arī politiskajā darba kārtībā tie kļūst par otršķirīgiem jautājumiem. Kāpēc bērnudārzu pieejamība vēl joprojām ir problēma? Kāpēc vēl joprojām vardarbība pret sievieti netiek atpazīta likumdošanā? Kāpēc sievietes pašas skaitās vainīgas, ja viņas izmanto prostitūcijā un pornogrāfijā? Tāpēc, ka politiskos lēmumus pamatā pieņem vīrieši, un viņiem svarīgāki šķiet citi jautājumi.

Mūsu Saeima starp valstu parlamentiem dzimumu līdzsvara ziņā uz 2009. gada 28. februāri pasaulē atrodas 58. vietā. Pirmajā vietā, starp citu, ir Ruanda, tad seko Zviedrija. Eiropas un Latvijas sievietes un vīrieši saskaņā ar Eirobarometra pētījuma datiem atzīst, ka uz politiskās skatuves dominē vīrieši un sievietes varētu ienest citu lēmumu pieņemšanas stilu. Eiropas sievietes gaida, ka beidzot tiks risināti arī bērnu aprūpes un vardarbības novēršanas jautājumi - pamatlietas, lai sabiedrība varētu dzīvot ilgtermiņā, lai būtu droši un labi. Eiropas Komisāre - Margota Valstrēma (Margot Wallström) sadarbībā ar lielāko Eiropas sieviešu interešu aizstāvības platformu „Eiropas sieviešu lobiju" aicina veidot paritātes demokrātiju. Izmantot politikā gan sieviešu, gan vīriešu redzējumu un spējas. Viņa aicina par to parakstīties: www.5050democracy.eu.

Bet Latvijā atšķirīgā audzināšana un valdošie sabiedrības uzskati ir radījuši vēl kādu sociālu parādību. Ja sievietes tiek uztvertas kā mazāk piemērotas politikai un „otršķirīgi cilvēki", nereti pašas sievietes ir pirmās, kas viņas svītro no sarakstiem. Vīrieši drīzāk nobalso par sievietēm, kaut vai viņu izskata vai „džentlmeniskas attieksmes" dēļ. Savukārt sievietes ar savu rīcību liek saprast: „Māsa, kur lien?! Nāc atpakaļ pie katliem!" Tādas dīvainas sociālās grupas pie mums ir divas - pensionāri un sievietes. Pati esmu dzirdējusi, kā cienījama, 70+ vecuma vīrs par savu vienaudzi politikā izsakās: „Nu, kur tas vecais sakārnis lien?!  Lai taču jaunie!" Tas nekas, ka „vecais sakārnis" varbūt varētu daudz dot ar savu pieredzi un rimto skatījumu uz lietām... Tāpēc „senioru partijas" pie mums ir apriori lemtas neveiksmei. Ar sievietēm ir līdzīgi... Un ne  jau tikai politikā.

Tas, ka sievietēm „tradīcija" neļauj tiešā, atklātā veidā aizstāvēt savas tiesības un uzskatus, rada visvisādas nepatīkamas izpausmes, „bojā raksturu". Kāds man pazīstams vīrietis diezgan skarbā veidā reiz argumentēja, ka sievietes īstenībā ir daudz mazāk solidāras nekā vīrieši. Lai gan tiek apgalvots, ka vīriešiem konkurence un vēlme būt pirmajiem „ir asinīs". Tā ir. Tomēr vienlaikus attiecībās starp vīriešiem, ja vien viņi nav alkoholiķi vai citādi atkarīgi un degradējušies, biežāk ir vērojams tāds kā nerakstīts goda kodekss, mazāk var sastapt riebīgu, zemisku nodevību. It īpaši sadzīves līmenī. Nu, piemēram - es nezinu nevienu vīrieti, kuram labākais draugs (tiešām draugs) būtu aizvīlis viņa sievu un triju bērnu māti. Pretēji gadījumi - cik tik uziet! Izdaudzināti žēlsirdīgajai sievietei pēkšņi ir pilnīgi vienalga, ka viņa sagrauj savas „labākās draudzenes" dzīvi, ka „kaut kādiem tur" bērniem tiek atņemts tēvs... Sadzīviskā līmenī sievietes pārsvarā daudz biežāk lieto viltu savu egoistisko mērķu sasniegšanai. To var ļoti labi redzēt kaut vai tepat portālā diskusijās no sievu un mīļāko pozīcijām. Bet arī „tradīciju" var mainīt. Var un vajag! Un par to ir jārunā.


Pasaulē ir daudz pozitīvu piemēru sieviešu solidaritātes kampaņām, kas nes izmaiņas visai sabiedrībai. Bet jāsāk mums no pašas vistuvākās vides. Pamanīt citas sievietes, atbalstīt viņu centienus un sadarboties, sadarboties, sadarboties...

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form