- Kur tu strādā?
- Esmu diriģents.
- Nu labi, labi, bet ar ko tu naudu pelni?
Lai arī par Dziesmusvētku būtību un nozīmi daudz rakstīts, fakts, ka šo tradīciju joprojām var neiekļaut valsts finansējuma prioritāšu sarakstā, liek pie šīs tēmas atgriezties atkal un atkal.
Ko šie svētki nozīmē mums pašiem?
Ja Dziesmu un deju svētki nav pietiekoši nozīmīgi, lai to saglabāšanai atrastos pastāvīgs valsts finansējums, tad kas ir tās citas vērtības, kas raksturo mūsu valsts attīstības ceļus? Kādu valsti un sabiedrību nākotnē mēs veidojam?
Aisberga redzamā daļa
Viens no filozofiski dziļākiem Dziesmu svētku raksturojumiem pieder dzejniecei Mārai Zālītei: “Latvijai ir unikāla gadsimtu pieredze savas identitātes saglabāšanā ar dziesmas palīdzību. Vārds “dziesma” latviešu valodā ir ļoti ietilpīgs. Tas saistās ar vārdiem dzimt un dzīvot. To lieto arī kā sinonīmu vārdam kultūra. Bieži tiek lietoti jēdzieni dziesmu vara un dziesmu gars. Tajos sablīvēta informācija par gadsimtiem ilgu garīgu cīņu pret fizisku un morālu vardarbību. Tāpēc Dziesmu svētki nav tikai dziedāšanas svētki. Šajos svētkos svin Dziesmas, Kultūras, Gaismas uzvaru pār destruktīvo. Priecājas par vishumānāko cīņas ieroci pasaulē – par Dziesmu.”
Nedaudz vēstures. Dziesmu svētki kā tautas kopdziedāšanas forma 19.gadsimtā radusies Eiropas valstīs, izpaužoties kā nacionāli noskaņota patriotiska kustība. Svētku pamati meklējami vācu vīru koru biedrības 19.gadsimta pirmās puses dziesmu svētkos Šveicē, Vācijā un Austrijā, savukārt 19.gadsimta 60./70.gados kopkoru koncertēšana sāk iesakņoties arī Baltijā - igauņu, latviešu, zviedru, norvēģu un somu tautās. Pirmie vispārējie dziesmu un deju svētki Baltijā notiek Igaunijā 1869.gadā, tad Latvijā 1873.gadā un nedaudz vēlāk, 1924.gadā, Lietuvā.
Kamēr citās Eiropas valstīs svētki palika sekundāra kultūras parādība, kas pakāpeniski izzuda, Baltijas valstīs šī tradīcija attīstījās kā briestošās nacionālās pašapziņas manifestācijas spilgtākā forma. Pirmie dziesmu svētki kalpoja kā spēcīgs stimuls un vienlaikus ietvars nacionālās kultūras attīstībai. Laika gaitā tikai trīs valstīs pie Baltijas jūras Dziesmu svētki ir uzplaukuši, attīstot pašiem savas raksturīgās iezīmes, kas gan vēstures literatūrā, gan pasaules mantojuma sarakstos ļauj šo tradīciju vērtēt kā Baltijas kultūras fenomenu jeb brīnumu.
Mūsdienu Dziesmu svētkus raksturo radošās darbības daudzveidība un repertuāra bagātība. Saglabājot lielo kopkori, kā dominējošo svētku aspektu, svētki ir izauguši par vērienīgu multidisciplināru pasākumu, kas aptver dažādus tautas mākslas žanrus un izpausmes formas: koru kustību un kopdziedāšanu, tautas dejas un deju kolektīvu kopā sadancošanu, instrumentālo mūziku un pūtēju orķestru skates un saspēlēšanos, etnogrāfiskās dziedātāju grupas, lietišķās mākslas un amatniecības izstādes. Dziesmu svētku tradīcija savu vairāk kā 130 gadu pastāvēšanas vēsturē ir veidojusi jaunus kopdziedāšanas un kopdejošanas atzarus: vīru, sieviešu un zēnu koru salidojumus, Vispārējos skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, pūtēju orķestru salidojumus. Baltijas valstu dziesmu svētku tradīcijas ietekmē ir izveidojušās jaunas reģionālās svētku formas – Baltijas studentu dziesmu un deju svētki “Gaudeamus”, kas kopš 1956.gada ik pēc 5 gadiem notiek kādā no Baltijas valstīm, un Ziemeļvalstu un Baltijas valstu Dziesmu svētki, kas kopš 1995.gada notiek reizi divos gados, tādējādi veicinot Baltijas jūras reģionā aktīvu starpkultūru dialogu un sadarbību.
Šo svētku milzīgais mērogs un mākslinieciski augstvērtīgais sniegums ir tikai aisberga redzamā daļa. Mazāk diskutēta un novērtēta šīs tradīcijas sociālā, vēsturiskā un politiskā loma, kā arī svētku nozīme nacionālās kultūras identitātes saglabāšanā un laikmetīgās mākslas attīstībā. Izvērtējot dziesmu un deju svētku tradīcijas attīstības gaitu var rezumēt vairākas tradīcijas funkcijas.
Kas patiesībā ir Dziesmu svētki jeb ko mēs varam zaudēt?
- Dziesmu svētku tradīcija palīdz apzināt un nodot tautas kultūras mantojumu un tradicionālās kultūras vērtības.
- No tradicionālajiem kultūras festivāliem, kuros pirmkārt demonstrē katra kolektīva, dalībnieka individualitāte, dziesmu un deju svētki atšķiras ar to, ka te raksturīgs kopdarbs, kura autors ir visa nācija. Dziesmu un deju svētku tradīcija izaug un attīstās no šo svētku daudzo tūkstošu dalībnieku ilggadīgā brīvprātīgā darba. Tikai pateicoties nesavtīgajam kopdarbam, dziesmu un deju svētki sasniedz augstāko virsotni – mākslinieciski augstvērtīgu daudzbalsīgu kopdziedājumu, kurā savijas līdz pat 20 tūkstošiem dziedātāju balsis un deju lieluzvedumu, kur vienotā krāsu, skaņu un rakstu virtenē plecu pie pleca sadanco tūkstoši dejotāju.
- Dziesmu svētku saikni ar tautas mantojumu raksturo arī tautas tērps, kas ir neatņemama svētku tautiskā un simboliska tēla sastāvdaļa.
- “Dziesmu kariem” jeb koru sacensībai saknes ir tautas kultūras tradīcijās, jo mūsu senču viena no tradicionālām muzicēšanas formām ir bijusi kaimiņu apdziedāšana un mērošanās spēkos par skanīgāko sniegumu, kā arī tautasdziesmu skaita zināšanām
- Tradīcija iedvesmo un virza laikmetīgās mākslas attīstību. Dziesmu svētku tradīcija visos laikus kalpojusi kā ietvars nacionālās kultūras izaugsmei. Visos laikos Dziesmu un deju svētkiem ir veltītas jaunas latviešu komponistu oriģināldziesmas un skaņdarbi, izcilas deju horeogrāfijas, kā arī svētku režijas un scenogrāfijas risinājumi. Dziesmu svētki gadu gaitā ir radījuši savu īpašo Dziesmu Bībeli.
- Tradīcija veicina dalībnieku, īpaši jauniešu, izglītošanos un patriotisko audzināšanu. Baltiešiem piedalīšanās Dziesmu svētkos vienmēr bijusi spēcīga motivācija līdzdalībai pašdarbības kolektīvos un individuālo māksliniecisko spēju izkopšanai. Pateicoties tieši Dziesmu svētku tradīcijai Baltijas valstīs ir plašs mūzikas skolu tīkls, tik liels bērnu un jauniešu amatieru koru un deju kolektīvu skaits, kādu var sastapt reti kurā pasaules valstī. Dziesmā baltieši vienmēr centušies ielikt ko vairāk par vārdiem un mūziku. Tajās skan dzimtenes mīlestība, kopības sajūta un prieks par savu tautu un valodu. Kā citas tautas lepojas ar saviem simboliem, tā baltiešiem viņu patriotisma avots vienmēr ir bijusi dziedāšana, kas viņiem ļāvis labāk izprast arī citu tautu garīgos ideālus un citu tautu nacionālo kultūru īpatnības.
- Tradīcija izpaužas kā nozīmīga sabiedrības sociālās līdzdalības un integrācijas forma. Dziesmu un deju svētku kustību veidojošo institucionālo sistēmu – radošie kolektīvi - savā ziņā var uzskatīt par latviešiem raksturīgāko nevaldības organizāciju formu.
- Pašdarbības kolektīvi mobilizē un raisa arī vietējo pašvaldību iniciatīvas. Dziesmu svētki ir viens no galvenajiem stimuliem, kas uztur kultūras dzīvi un infrastruktūru novados. Vēl jāatzīmē, ka lielākā daļa Latvijas kolektīvu nevar atļautos braukt uz starptautiskiem festivāliem, tāpēc Nacionālie svētki un to gatavošanas posmi ir vienīgā iespēja koncertēt un tādejādi mākslinieciski reprezentēt savus sasniegumus.
- Prasmes dziedāt, dejot un muzicēt Baltijā ir nozīmīgi komunikācijas līdzekļi. Dziesmu svētku tradīcija palīdz veidot ceļu uz atvērtību, uz dialogu un sabiedrības integrāciju. Tā palīdz panākt saprašanos dažādu paaudžu vidū, sakausēt dažādu, palaikam atšķirīgu, novadu tradīcijas un īpatnības vienā veselumā. Dziesmu svētki savā kulminācijas brīdī ir raduši izlīdzinājumu gan starp atšķirīgām sociālām, gan etniskām grupām. Tradīcija veido un stiprina tautas nacionālo pašapziņu un kalpo kā valstiskās identitātes un nacionālās vienotības simbols.
- Šeit jāuzsver, ka Dziesmu svētki visās Baltijas valstīs ir ciklisks process, kas vienmēr mobilizējis dažādas sabiedrības grupas un veicinājis to sadarbību. Mērķtiecīga darbība, gatavojoties kārtējiem Dziesmu svētkiem nekad nav bijusi tikai Dziesmu svētku dalībnieku “lieta”. Tajā iesaistītas dalībnieku ģimenes, vietējās pašvaldības, dažādas kultūras un valsts iestādes. Dziesmu svētku tradīcija arī nekad nav bijusi tikai “koncerts”, kurā klausītāji un skatītāji ir dalītas vienības. Piedalīšanās jeb līdzdalības apziņu sajūt praktiski ikviens, kurš svētku laikā atrodas konkrētajā zemē.
Gaismas pils vai azartspēļu zāles?
Nacionālās atmodas laikā 80to gadu beigās un 90to gadu sākumā Dziesmu svētku tradīcija uzbangoja ar jaunu spēku, pāraugot “Baltijas dziesmotajā revolūcijā”. Šajā laikā kopdziedāšana iegūst īpašu simbolisku nozīmi, un tai ir gan konsolidējoša nozīme, gan tā kļūst par sava veida nevardarbīgās pretošanās formu.
Ieejot jaunā gadu tūkstotī, kad rīkoto svētku skaits pārsniedz 20, Dziesmu svētku tradīcija Baltijas valstīs izveidojusies par vērienīgu kultūras notikumu, kurā tautas pauž savu mentalitāti un pasaules skatījumu ar tam raksturīgo emocionālās enerģijas saiti starp cilvēku un dabu. Baltijas valstu vēsturē dziesmu un deju svētki ir iegājuši kā vienīgais pasākums, kas visos nācijai izšķirošajos brīžos ir spējis mūs vienot. No visas Latvijas un ārvalstīm, kur vien dzīvo latvieši, svētki ir kopā pulcējuši izkliedēto tautu, nepieļaujot tai izšķīst un pazust svešā kultūrā.
Vai svētki spēs vienot mūs arī šodien?
Vai tiem būs valsts atbalsts ne tikai vārdos, bet arī darbos?
Kāda ir Dziesmu un deju svētku nākotne, kad visā pasaulē notiek izmisīga cīņa par nacionālo kultūru daudzveidības saglabāšanu?
Top jaunas konvencijas un deklarācijas, bet cik ilgi Dziesmu un deju svētku tradīciju var pasargāt tikai starptautiski dokumenti, atzinība un virsdiriģentu entuziasms, ja gadu no gada paši tomēr nespējam vienoties, cik vērti (gan garīgi, gan finansiāli) ir mūsu svētki?
Dziesmu svētku neformālā himna ir “Gaismas pils.” Tas ir arī simbols, kas raksturo jauno nacionālo bibliotēku un uz zināšanām orientētu sabiedrību. Ejot pa Rīgas centrālajām ielām un vērojot, kā tajās zeļ azartspēļu bizness, nav grūti iedomāties, kādas zināšanas un prasmes kļūs par alternatīvu mūsu bērniem, ja dziesmu svētku tradīcijas lēnām izgaisīs...