www.DELFI.lv

Vienīgā sieviete, kura Krievijas prezidenta vēlēšanās uzdrošinājusies stāties pretī Vladimiram Putinam, atņemot viņam vairākus miljonus balsu. Tagad tas šķiet neticami, bet pirmās intervijas viņa atceras ar šausmām. Slapja no galvas līdz kājām. Kā pirmais spilgtākais izgājiens televīzijas skatītāju acu priekšā viņai palicis prātā 1992.gads. Un raidījuma vadītāja Vlada Ļistjeva pēdējais jautājums: "Vai jūs kādreiz rupji lamājaties?" Otra raidījuma viešņa - Ella Panfilova, korekti esot atbildējusi, ka nē, bet Irina Hakamada neslēpusi, ka lamājas gan, jo: "Reizi pa reizei veči mani tā noved!...." Ovācijas un auditorijas simpātijas automātiski bijušas garantētas.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Fotogalerija par Hakamadas viesošanos Rīgā

Viņa labi apzinās, ko grib pateikt un kāpēc piekrīt sarunai. Par savu brendu esot jārūpējas. Un šoreiz iemesls ir acīmredzams– apgādā "Zvaigzne ABC" latviski tulkota grāmata "Sex lielajā politikā". Rīgā tobrīd notiek Starptautiskie Baltijas grāmatu svētki un Krievu grāmatu festivāls. Tāpēc bijusī Krievijas Domes deputāte, vicespīkere un ministre Irina Hakamada ieradusies Latvijā. Uz grāmatas aizmugurējā vāka viņa tiek reklamēta, kā spilgta sieviete ar krievu dvēseli, japāņu asinīm, franču stilu un pasaules mēroga prātu. Žurnāls Times viņu savulaik nodēvējis par 21. gadsimta politiķi. Vairākus gadus viņa sabija simt pasaules ietekmīgāko sieviešu topā.

Cik ļoti jaunībā padomju laikā uzvārds Hakamada viņai traucējis, tik pēdējos piecpadsmit gados sācis strādāt par labu. Kā dzimtas atmiņas, saknes un visprecīzākā personības zīme. "Hakama" – tās ir samuraju bikses, bet "Da"- lauks. Apmēram tā tulkojams viņas uzvārds.

Kādu samuraja goda kodeksu esat mantojusi no saviem senčiem?

Periodiski vajag klusēt ļoti skaļi... Pats galvenais noteikums, ja vēlaties uzvarēt cīņā uz dzīvību un nāvi, jums ir jānomirst iepriekš. Jo mirušo nevar nogalināt, mirušajam nav nervu. Piemēram, situācija: jūs ejat iekārtoties darbā un zināt, ka no darba intervijas atkarīga visa dzīve, ja izgāzīsities, tad jūsu sapnis atbīdīsies malā, bet, ja uzvarēsiet, sekos izraušanās. Cilvēki, kad pārdzīvo šādu intrigu, stipri uztraucas, jo viss atkarīgs no šīs minūtes. Man tā bija, kad iekārtojos darbā Padomju savienības laikos, gribēju sevi pasniegt, gāju uz pārrunām un šausmīgi uztraucos. Lai neuztrauktos un uzvarētu jebkurā situācijā, jākļūst par mirušu.

Kā to izdarīt? Jānomirst iepriekš - jāizspēlē šī situācija, kad neesat varējis izturēt pārrunas, jūs nepaņēma, ko darīsiet tālāk? Jūs to izskatāt, nomierinieties, ka atradīsiet citu metodi, iesiet uz citu kompāniju vai sāksies savu projektu, tā noņemot negatīvo noskaņu un jau ar vēsu prātu, ka ne no kā nebaidāties, ejat uz interviju. Es galvoju – jūs uzvarēsiet! Galvenais samuraja kodekss – iet savu ceļu, kaut tas ir ļoti garš, nenogriezties no tā un pie tam – būt miris.

Dzīvē jūs arī izvēlaties cīņas ceļu?

Noteikti! Tā ir sanācis. Tās ir mana tēva asinis – viņš visu mūžu cīnījās, bija pagrīdē, izgāja cietumus, pēc tam aizbēga uz Padomju savienību, bija komunists. Es nepieņemu šos uzskatus, bet ģenētiski man ir ticis viņa raksturs. Esmu neatlaidīga – varu atiet malā, ciest, varu pamirt uz kādu laiku un nekustēties, bet tas nenozīmē, ka esmu atstājusi savu mērķi. Visu laiku skriešu uz to, rāpošu, kustēšos lēnām, bet nekad neapstāšos.

Kāds šobrīd ir jūsu mērķis?

Šobrīd pats lielākais sapnis ir uzņemt kino – lielu politisku melodrāmu pēc manas otrās grāmatas "Mīlestība. Ārpus spēles jeb kādas politiskās pašnāvības vēsture". Tas ir sievietes politiķes un vīrieša nepolitiķa mīlas stāsts Krievijas deviņdesmito gadu un mūsdienu atmosfērā. Tas ir plašs periods un tajā daudz kas ir noticis.

Cik daudz šajā stāstā esat jūs pati?

Raksturs ir simtprocentīgi mans, politiskā intriga arī, tā, ko redzēju un vispārināju, bet mīlas stāsts ir apvienots tēls, kas skar visas sievietes ap četrdesmit, kas izjūt stiprus kompleksus attiecībā pret sevi, kad šķiet, ka dzīve beigusies un nevienam vairs neesi vajadzīga. Manā romānā sieviete šo situāciju uzvar.

Vai frāzi – politiskā pašnāvība, arī attiecinājāt uz sevi?

Jā, protams. Es šo aktu veicu – esmu viena no nedaudzajiem politiķiem, kas labprātīgi izgāja no politikas, demonstratīvi veicot pēdējo nopietno soli – tā bija Prezidenta kampaņa 2004.gadā. Izgāju objektīvu iemeslu dēļ, jo nav iespējams palikt politikā godīgam un sasniegt rezultātus. Var visu mūžu tajā mētāties, bet... ar ko atšķiras sievietes prāts no vīrieša? Vīrietim patīk process, adrenalīns, mūžīgās medības, bet sieviete grib rezultātu – izveidot māju. Ja šī māja neiekārtojas, tad tā jāceļ ar citām metodēm.

Tikko notika Krievijas Prezidenta vēlēšanas? Par ko visvairāk baidāties?

Es baidos... šīs vēlēšanas nav vēlēšanas, tā ir varas pārmantojamība ar formālu demokrātisku procedūru pielietojumu. No tā viedokļa, iztēlojoties, ka Krievija nav demokrātija, bet dīvaina politiska sistēma, Medvedjeva izvēle nav nemaz tik slikta – tas ir labākais variants no tā, kas varēja būt. Bet tālāk sāksies cīņa – nevis starp sabiedrību un varu, jo sabiedrība ar visu ir mierā, bet cīņa varas iekšienē. Jo rodas divi spēka centri. No vienas puses – ja Putins vadīs valdību, tad tā būs stipra vara ar lielu Putina sabiedrības atbalstu, bet no otras puses – Medvedevs ātri kļūs ietekmīgs, jo prezidenta pozīcija Krievijā saskaņā ar Konstitūciju ir ļoti stipra, un ierēdņi, gribiet to vai nē, var sadalīties divās daļās.

Papildus tam, kad parādījās Medvedeva kandidatūra, visiem kļuva skaidrs, ka uzvarējis vairāk liberālais valdības spārns. Tāpēc cīņa turpināsies. Savukārt iekšējā varas cīņa Krievijā ir bīstama lieta, jo Krievija uzcelta stingra varas vertikāle – ja augšā vai vidū sākas jukas, tad viss grūst. Visa saimniecības sistēma atkarīga no lēmumu pieņemšanas augšā. Ja prezidents Medvedevs nevarēs pieņemt nevienu lēmumu, nesaskaņojot to ar premjerministru, tad tas bremzēs visu jau tā vājo valsts efektivitāti.

Vai pati sevi redzat pie varas nākotnē?

Kāpēc ne, jo man politika ir dzīvesveids. Es tā arī dzīvoju ar to, analizēju visu notiekošo, esmu lietas kursā. Esmu sabiedriska darbiniece. Bet es atgriezīšos tikai tad, kad sapratīšu, ka varu ietekmēt lēmumu pieņemšanu, un nevis pašas valsts – par to vēl būs jācīnās, bet vismaz cīņu biedru vidū. Pagaidām, ņemot vērā, ka esmu sieviete un ka mani nefinansē lielie uzņēmumi, ietekme ir nulles vērtībā, bet tas man nav pieņemami. Līderības būtību uztveru nevis formālu atrašanos sarakstā, bet atbildības uzņemšanos un iespēju pieņemt svarīgus lēmumus.

Kāda ir lielākā atšķirība vārda "vara" izpratnē sievietes un vīrieša uztverē?

Sieviete, man šķiet, lai gan tā nav vienmēr, iedomājas varu kā instrumentu, bet vīrietis, arī ne vienmēr, iztēlojas sev varu kā pjedestālu. Kad sieviete virzās uz varu, viņa to izmanto, lai... Piemēram, Timošenko izdarīja to, uz ko es aicināju visās programmās, piedāvāju visiem, viņa atnāca un izdarīja. Viņa sāka kompensāciju izmaksu Ukrainā, bijušajā PSRS, dzīvojošajiem krieviem par inflācijas dēļ zaudētajiem ienākumiem 1992.gadā. Viņa uzreiz izmantoja savu premjerministres pozīciju, lai realizētu savu ideju. Bet vīrieši apsola, tomēr līdz ko saņem šo pjedestālu, bauda savu varu un aizmirst, ko gribējuši darīt citu labā.

Ko gribējāt pierādīt sabiedrībai ar savu grāmatu "Sex lielajā politikā"?

Ar "Sex lielajā politikā" gribēju nevis parādīt sevi, bet... ja paņemsiet grāmatas, ko uzrakstījusi mūsu politiķi, tās visas ir memuāri, visas stāsta, ar ko tikās, pēc kā centās, kā viss notika. "Sex lielajā politikā" galīgi nav tas. Tās ir Irinas Hakamadas dēkas, nesaprātīgas meitenes, kas neko nesaprata politikā un nokļuva tajā 1993.gadā, viņas piedzīvojumi lielajā politikā, grūtības, kļūdas, ar vienu mērķi – parādīt politiskās elites karti, nerakstītos likumus, kā viss reāli strādā. Un otrs – dot pieredzi jaunajiem, ja viņi nolēmuši nodarboties ar lielo politiku, kas jādara, lai būtu veiksmīgs un virzīties uz priekšu. Jo nevienā mācību grāmatā tas nav rakstīts.

No vienas puses tā ir Krievijas politiskās pasaules karte, no otras – ironiska, skarba, kritiska grāmata, bet ar humoru. Jo bez humora un ironijas viss ir garlaicīgi un drūmi. Tā ir arī mācību grāmata – uzdevumu krājums. Piemēram, ja esat atnācis uz pieņemšanu ar Spānijas kroņprinci, ko drīkst darīt un ko ne. Tiek risināts uzdevums, ja pareizi atbildējāt, kaut ko esat apguvis.

Vienubrīd lasot, to gribējās uztvert kā komēdiju...

Bet šī komēdija vada valsti – saprotiet, sākot no Baltā nama, Kremļa un Parlamenta smaržas un beidzot ar to, ko ēdat pieņemšanās.

Tur ir padomi par visu, tajā skaitā, kā uzvesties pieņemšanās, lai iegūtu jaunu sakarus un informāciju un saglabātu figūru. Jo, ja ēdīsiet visu pēc kārtas, visu šo baiso Kremļa ēdienu, jums visu laiku būs aizbāzta mute, nevarēsiet parunāt un pēc gadiem pieciem pamanīsiet liekus desmit kilogramus, pieblīdušu seju un to, ka vairāk līdzināties buldogam nevis politiskās elites pārstāvim.

Kādu reakciju grāmata izraisīja Krievijā?

Nekādu. Vienīgi no Žirinovska pienāca vēstule, ka pareizi vien viņš mani ir gremdējis visvisādi un visur, jo mana grāmata "Sex lielajā politikā" ir vienkārši pornogrāfija. Man radās priekšstats, ka viņi to vispār nav lasījuši, bet pēc nosaukuma nosprieduši, ka tā ir par seksu.

Ar kādu mērķi ieradāties Rīgā?

Atbraucu uz Baltijas grāmatu svētkiem sakarā ar latviešu valodā izdoto grāmatu "Sex lielajā politikā". Tas ir lieliski, ja tevi izdod citās valodās, tagad strādājam ar Poliju. Tas nozīmē, ka paplašinās informācija par to, kā ir Krievija, kā tur strādā cilvēki, cik viņi ir dažādi... Jo Rietumos, Eiropā valda uzskats, ka Krievijā visi ir vienādi. Patiesībā tā nav. Visi ir dažādi. Tur ir perspektīvi cilvēki, mēs mokāmies un cenšamies kaut ko darīt. Cita lieta, ka mēs saskaramies ar šausmīgu spiedienu, un šajā grāmatā tas viss ir aprakstīts.

Vai uz prezidenta vēlēšanās jūs atkārtoti spētu savākt spēkus?

Protams!

No šī sapņa neesat atteikusies?

Nē. Kāpēc?! Jo tas ļauj radīt ko citu. Ja ir lielais mērķis, jūs gan grāmatiņu uzrakstīsiet, gan... bet ja tas nav... Un viena lieta ir kļūt par prezidentu, lai visi izsauktos: "Vau! Hakamada prezidente!" Nē, es skaidri zinu, ko gribu izdarīt pēc tam! Es pārzinu visus instrumentus, zinu, kā to izdarīt, ņemot vērā, ko redzēju apkārt, ko aprakstīju "Sex lielajā politikā". Jo, kad prezidents saka: es atnākšu un izmainīšu visu valdību, viņam jāsaprot, ka birokrātija pretosies, tā būs totāla sabotāža! Lai veiktu valdības administratīvo reformu, vajag īpašas tehnoloģijas un cīņu biedrus, viss nav tik vienkārši.

Esmu reāliste, neesmu sapņotāja šajā ziņā, ka atnācu un visus uzvarēju. Es zinu, ka tas ir milzu darbs un eksistē speciāli instrumenti, kas ļauj lēnām, bet akurāti, pārformēt eliti.

Vai izjūtat Krieviju kā dzīvu organismu, ko spētu savākt un apvienot?

Tagad es maz ko jūtu. Krievija ir nedaudz pamirusi. Iekritusi patērētāja snaudā. Cilvēki tikai patērē, viņus nekad neuztrauc, valsts to izmanto un iesmērē viņiem šo patērētājkošļeni. Un cilvēki kā govis gremo, gremo un nesaprot, kāpēc to dara divdesmit četras stundas diennaktī. Reizēm labāk ir ļaut atpūsties, pārstāt lietot un nedaudz sākt domāt. Bet tas laiks pāries. Savākt būs iespējams, bet tam būs nepieciešams milzu skaits domubiedru. Vēl neviens nav nobriedis pārmaiņām, tāpēc Krievijā šobrīd pārmaiņu nebūs.

Un kāda ir kultūras loma šajā procesā?

Liela. Milzīga. Kultūras loma vienmēr bijusi milzīga, lai arī tā "sit pa šauru sektoru". Bet sabiedrību maina 3 līdz 4, nu labi – 6% iedzīvotāju. Tā ir dziļa kļūda, ja uzskata, ka tikai 100% iedzīvotāju spēj izmainīt nācijas dzīves stilu. Maina vienmēr mazākums. Un iedarboties uz mazākumu, dot viņiem kaut kādu garīgumu un kultūru, šodien ir galvenais. Tāpēc, ja vara arī ievieš cenzūru, tad tieši vietās, kur var rasties masu kultūra. TV kanālos, avīzēs, tāpēc atliek viens ceļš – rakstīt grāmatas.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form