AFI
Foto: Inna Šteinbuka

Šonedēļ “Delfi” redakcija viesojās Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā, lai tās vadītājai Innai Šteinbukai uzdotu “Delfi” lasītāju iesūtītos jautājumus, kurus bija iespēja uzdot pagājušajā nedēļā. Pirms sākt atbildēt uz jautājumiem, I.Šteinbuka vispārīgi pastāstīja par SPRK funkcijām, darbību un jēgu, jo jautājumus par to bija uzdevuši vairāki lasītāji.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
I.Šteinbuka (I.Š): Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (regulators) ir iestāde, kas mēģina sabalansēt patērētāju un uzņēmēju intereses. Daudziem no lasītājiem ir radies priekšstats, ka regulatoram būtu jāaizstāv tikai patērētāji – konkrētā gadījumā – iedzīvotāji. Tā nav tiesa, jo mums taču ir arodbiedrības, patērētāju aizsardzības birojs un citas valstiskas un nevalstiskas organizācijas, kuru tiešais pienākums ir aizstāvēt iedzīvotājus. Mēs (regulators) esam krustpunktā starp uzņēmējiem un patērētājiem, turklāt patērētāji nav tikai iedzīvotāji. Patērētāji ir, piemēram, uzņēmumi – mazie, vidējie, lielie u.t.t.

Līdz ar to mūsu vieta un loma tautsaimniecībā ir daudzdimensionāla. Mūsu kompetencē ir izvērtēt, vai tarifi atbilst izmaksām, vai nodrošina regulējamā uzņēmuma saprātīgu peļņu.

Mūsu institūcijā ir padome, kas visus lēmumus pieņem balsojot, un ir izpildinstitūcija. Kopumā pie mums strādā 75 – 80 cilvēku. Visas mūsu algas ir publiski pieejamas. Mēs – padomes locekļi un mūsu darbinieki nav ierēdņi. Tas ir tāpēc, lai mēs nebūtu pakļauti ierēdniecības likumam, lai mēs nebūtu atkarīgi no valdības.

Bija vairāki jautājumi par to, kā varētu tikt manā amatā. Padomes locekļus uz pieciem gadiem ievēlē Saeima. Patreizējā sastāvā esam nostrādājuši jau gandrīz četrus gadus. Likums neaizliedz mums vēlreiz pieteikties uz šo amatu. Es pati vēl nezinu, vai pieteikšos vēlreiz – visādi var gadīties. Bet visi interesenti ir laipni aicināti.

Bende: Gribu I.Šteinbukas galvu, jo viņa pati raidījumā “Kas notiek Latvijā" teica, ka liekot galvu ķīlā, ka no iestāšanās ES nebūs nekāda cenu pieauguma. Tas notika pirms referenduma par iestāšanos ES.

I.Š: Es tik tiešām savā laikā apgalvoju, ka cenu kāpšana nebūs saistīta ar ES vai arī būs saistīta minimāli. Es arī tagad to apgalvoju. Ja lasītāji pateiks, ka es joprojām meloju, tad es gribu uzdot pretjautājumu. Vai neliekas, ka, ja iestāšanās ES ietekmē cenu kāpumu, tad līdzīgam cenu kāpumam būtu jābūt arī citās jaunajās dalībvalstīs. Tas būtu loģiski. Taču, statistika liecina, ka 2004.gadā Lietuvā, piemēram, inflācija bija 1,1%; Igaunijā – 3%, Čehijā – 2,6% u.t.t. Tas liecina par to, ka cēloņi ir ne tikai iestāšanās ES. Pat ja mēs nebūtu iestājušies ES, daudzas cenas tāpat būtu ievērojami pieaugušas.

Jā, iestājoties Eiropas Savienībā mēs esam mazāk atkarīgi no Krievijas, kura veicot savu biznesu, grib izlīdzināt gāzes pārdošanas cenu ar Eiropas vidējo. Taču kas būtu alternatīva?! Kas būtu, ja mēs nebūtu iestājušies ES? Mēs varētu izmantot Baltkrievijas modeli, tad mums noteikti būtu gāzes cena zemāka. Taču nedomāju, ka tā būtu izeja.

Taču jāteic, ka kopumā regulējamās cenas Latvijā inflāciju ietekmē visai maz. Kopējā inflācija 2004.gadā bija 7,3% , bet regulētās cenas veidoja 0,87 procentpunktus jeb vienu devīto daļu no visas inflācijas.

Vispār regulējamo cenu īpatsvars visā patēriņu cenu grozā ir apmēram 16%.

Ako: Sakiet, kāds ir pamatojums, ka regulators regulē tieši šīs četras nozares - dzelzceļš, elektrība, telekomunikācijas, gāze?

I.Š: Regulators regulē cenas tikai tajās jomās, kur nepastāv tirgus konkurence. Ja nav konkurences, tas nozīmē, ka monopols var noteikt jebkuru cenu. Regulators mēģina šo cenu līdzsvarot, izvērtējot pieprasījumu un piedāvājumu, tādējādi aizstājot tirgu.

Cdwriter: Kāpēc Latvijā netiek regulēts tāds ekonomiski ļoti nopietns monopols kā autortiesību aģentūra AKKA/LAA? Arī tarifus par nesēja nodevu nosaka Ministru kabinets, kas būtībā neiedziļinās jautājuma ekonomiskajos aspektos, bet klausa tikai lobijus.

I.Š: Neregulējam, jo likums to neparedz. Turklāt likumdošana nosaka, ka mēs nedrīkstam iejaukties jomās, kur pastāv tirgus konkurence. Ir citas institūcijas, kuras veic tirgus uzraudzību, kā piemēram, konkurences padome.

Attīstoties tirgum, palielinoties konkurencei, regulatora nepieciešamība iejaukties tarifu regulēšanā samazināsies. Nevar teikt, ka tas notiks tuvāko dažu gadu laikā, taču tā ir mūsu nākotne. Citās Eiropas valstīs telekomunikāciju tirgos nepastāv tik strikta regulēšana kā pie mums. Tur uzņēmumi paši nosaka cenas un regulators tikai pārbauda – vai tas izdarīts pareizi, vai nav pieļauti kādi pārkāpumi.

Zaķītis: Kāpēc man, kas izmanto gāzi apkurei, paredzams lielāks cenas kāpums nekā tiem, kas gāzi izmanto tikai ēdiena vārīšanai? Vai tad normāli nav tā, ka, jo lielāks pasūtītājs, jo lielākas atlaides? Godīgi būtu tā, lai tie, kas gāzi izmanto tikai plītij, maksā visdārgāko tarifu, tie, kas mājas apkurei - vidēju, bet tie, kas kurina pašvaldību katlumājas vai rūpnīcu cehus – lētāku.

I.Š: Jo mazāk patērē gāzi, jo vairāk jāmaksā. Jautājuma autors absolūti pareizi pats arī atbildēja. Mēs tā arī darām. Vēsturiski tarifu lielumi bija absolūti izkropļoti,, ekonomiski nepamatoti un bija pretrunā ar to, ko autors apgalvo savā pēdējā teikumā. Lai situāciju sakārtotu tiem, kas gāzi patērē mazāk, tarifs šobrīd pieaugs vairāk, lai nākotnē tā atšķirība starp tarifiem būtu normalizēta un atbilstoša ekonomikas pamatprincipiem.

Jautājums, No “Dienas Bizness”: A/s Latvijas gāze nākamgad plāno 8,2 milj. Ls peļņu, kas ir par nepilniem 19 % mazāk nekā šogad plānotā, apgrozījumu gan domāts pieaudzēt. Kāpēc uzņēmumam, kam ir tāda peļņa (kaut Latvijas vid. stat. iedzīvotājam būtu tāds naudas pārpalikums gada beigās) nepieciešams vēl raust mantu?

I.Š: Peļņa nav konstants lielums. Tā mainās atkarīgi no pašizmaksas katrā gadā. Pieaugot pašizmaksai, pieaugot dabas gāzes iepirkuma cenai, attiecīgi samazināsies peļņa. Lai nodrošinātu peļņu uzņēmumam, mums ir jāreaģē uz no mums neatkarīgo faktoru, jo dabas gāzes cena pieaug no mums – Latvijas - neatkarīgu apstākļu dēļ. Izmaksas, kas ir saistītas ar iepirkuma cenu ir 2/3 no gala cenas. Tātad mēs varam regulēt tikai 1/3 no visām izmaksām.

Mēs nosakām arī peļņas normu izmantojot tā saucamo kapitālās atdeves likmi. Tas ir rādītājs, kurš ir starptautiski atzīts un ļoti cieši korelē ar peļņas normu. Kapitālā atdeve ir 8,4% no pakalpojuma sniegšanai izmantotajiem pamatlīdzekļiem.

Privātuzņēmumam, kāds ir “Latvijas gāze” nevar aizliegt pelnīt. Mēs jau tā diezgan ievērojami ierobežojam uzņēmuma iespējas pelnīt, nosakot šo kapitālās atdeves likmi. Savā laikā “Latvijas gāze” nepārsūdzēja mūsu noteikto normu tiesā. Līdz ar to mēs esam ieviesuši pilnīgi skaidrus spēles noteikumus. Mēs, protams, pārbaudām, kāda peļņas daļa tiek plānota investīcijām. Izvērtējot jebkuru tarifu projektu, mēs prasām precīzu investīciju plānu. Diemžēl mēs nevaram noteikt, kādā veidā uzņēmumam jāsadala peļņa starp dividendēm un investīcijām, jo likums mums to neatļauj.

Exfrīks: Kāpēc “Gazprom”, glabājot gāzi mūsu gāzes glabātuvēs, un kuru pēc tam pumpē atpakaļ savam patēriņam, nemaksā naudu par gāzes uzglabāšanu?

I.Š: Mūsu Latvijas patērētāji maksā uzglabāšanas tarifu ( 7% no gala tarifa) atbilstoši Latvijā patērētajai gāzei. Latvijā tiek patērēti 52% no visas glabātās gāzes. Par pārējo daļu maksā “Gazprom”. Mūsu rīcībā esošā informācija liecina, ka “Gazprom” tik tiešām nemaksā adekvāti, kā tas būtu jāmaksā, bet tas nozīmē, ka starpību uzņēmumam ir jāmaksā no savas peļņas.

Agrāk bija cita metodika, atbilstoši kurai to tarifa daļu, ko neapmaksāja “Gazprom”, apmaksāja Latvijas patērētāji. Jau iepriekšējā tarifu projektā, ko mēs apstiprinājām2003.gadā, šis princips vairs nedarbojās. Protams, ka “Latvijas gāze” nebija apmierināta ar šādu mūsu lēmumu un jau toreiz ilgi strīdējās.

Spekulācijas par tēmu, ka Latvija par Inčukalna gāzi pārmaksā, nav patiesas.

Zinošais: gribētu zināt kāpēc nosakot gāzes un elektroenerģijas tarifus, tiek pieļauta škērsubsīdiju eksistēšana ?

I.Š: Mēs pakāpeniski novēršam šīs šķērssubsīdijas un esam jau tuvu procesa nobeigumam. Lielākie cietēji ir tie, kas mazāk patērē. Ja mēs būtu šo šķērsubsidēšanu novērsuši uzreiz, tad, droši vien, būtu revolūcija.:) Tāpēc mēs tās mēģinām novērst ļoti pakāpeniski. Taču ļoti labi apzināmies, ka visvairāk cieš mazie patērētāji – iedzīvotāji.

Zinošais: Vai varat vienkāršos vārdos izskaidrot, kāpēc koģenerācijas procesā saražotās siltumenerģijas cena būtiski neatšķiras no parastā procesā ražotās situmnerģijas cenas ?

I.Š: Es nepiekrītu, jo nesen mēs pētījām dažādu koģenerācijas staciju darbību un konstatējām, ka siltumenerģijas cenas ir ļoti atšķirīgas. Piemēram, Cēsīs ir ļoti augstas un Dobelē – relatīvi zemas. Atšķirība ir gandrīz divas reizes. Svarīgi ir izvēlēties koģenerācijas stacijas jaudu tā, lai tā darbojas iespējami daudz dienas gadā. Ja šī tehniskas izvēle nav bijusi pietiekami pareiza, tad arī šī koģenerācija nedod vajadzīgo efektu. Mēs varam redzēt konkrētās pašvaldībās, kā tas ir realizēts atkarībā no tā, kādi ekspertu pakalpojumi izmantoti koģenerācijas stacijas izbūves procesā. Tāpēc tarifi par koģenerācijas stacijas saražoto siltumu atšķiras.

Uldis: Vai ir kādi pakalpojumi, kuriem pēc Jūsu iestādes darba ir samazinājušies tarifi?

I.Š: Sakaru nozarē tarifi vispār nepieaug. Sākumā “Lattelekom” bija ļoti liela vēlme paaugstināt abonēšanas maksu, taču regulators to nepieļāva. Turklāt konkurences rezultātā tagad tarifi sarūk. Vēl jāmin, ka mūsu centienu rezultātā pirms divarpus gadiem abonēšanas maksa par gāzes plīts lietošanu samazinājās par trešo daļu, ja par individuālo gāzes apkuri, pat trīskārtīgi. Tas, protams, nav rēķins, ko cilvēki saņem par gāzi, taču abonēšanas maksa īpaši tiem, kas gāzi patērē tikai ēdiena gatavošanai, ir būtiska rēķina sastāvdaļa. 2002.gada augustā mēs atļāvām Pasažieru vilcienam samazināt tarifus. Savukārt šogad, kad Pasažieru vilciens gribēja tarifus paaugstināt, Satiksmes ministrs tos apturēja balstoties uz mūsu atzinumu par situāciju dzelzceļa nozarē.

JM : Vai Latvijas Republikā pastāv enerģētikas attīstības koncepcija?

I.Š: Tagad tiek gatavots Enerģētikas tirgus likums. Pagājušajā nedēļā notika konference par enerģētikas jautājumiem, ko rīkoja Ekonomikas ministrija, un bija pieņemts lēmums par Enerģētikas nacionālās programmas atjaunošanu. Taču enerģētikas nozares politikas jautājumi ir Ekonomikas ministrijas kompetencē.

JM: Vai procentuāli pret Latvijas iedzīvotāju ienākumiem mums jau nav pati dārgākā gāze Eiropā?

I.Š: Viennozīmīgi mums ir viena no lētākajām gāzēm Eiropā. Cita lieta ir mūsu maksātspēja, taču algas diemžēl ar regulatora lēmumu pacelt nevaram.

JM: Vai Jums nešķiet, ka LG rīko "dzīres mēra laikā", prasot, lai pat augstas inflācijas, krīzes un vispārējas nabadzības laikā LG klienti kompānijas saimniekiem nodrošinātu augstus peļņas procentus?

I.Š: Šķiet. Diemžēl mēs to nevaram ietekmēt. Pati personīgi es arī neesmu sajūsmā, ka tie priekšlikumi nāk augstas inflācijas laikā, taču mēs nevaram aizliegt uzņēmumam to darīt.

JM: Vai Latvijas puse pietiekami izmanto Inčukalna gāzes glabātavas iespējas sarunās par gāzes cenu, jo “Gazprom” ziemas periodā lielā mērā ir atkarīgs no šiem krājumiem?

I.Š: Iespējams, ka LG to izmanto, bet regulators ar “Gazpromu” nav iesaistīts pilnīgi nekādās sarunās.

Stefan: Vai jūs varat kopa ar citiem regulatoriem no citam ES valstīm pārbaudīt “Gazprom” pārdošanas noteikumus?

I.Š: Mēs esam iepazīstināti ar LG pirkšanas-pārdošanas līgumu un tā nosacījumiem. Taču ,ja tiek apšaubīts pārdošanas noteikumu tiesiskums vai lietderība, tad izvērtējums būtu jādara kādai no tiesībsargājošajām instancēm.

Egons: Kādi ir tie kritēriji un darba rezultāti, pēc kuriem tiek vērtēta SPRK darbība?

I.Š: Galvenais kritērijs, lai ar mums būtu nedaudz neapmierināti visi – gan uzņēmumi, gan iedzīvotāji, jo tas nozīmē, ka ir rasts viduceļš. Ja regulatora nebūtu, daudzas cenas jau sen būtu ievērojami augstākas.

Egons: Kāda pieeja Jums ir monopolu (LG, Lattelekom, LMT) iekšējai un vadības informācijai, kas palīdz lemt par pakalpojumu cenām?

I.Š: Mēs esam tiesīgi pieprasīt jebkuru informāciju un, kamēr tās informācijas nav, mēs nepieņemam gala lēmumu. Uzņēmumi arī zina, ka ar mums jokoties labāk nevajag. Piemēram, savā laikā LG mums negribēja iesniegt līguma tekstus par dabasgāzes iepirkuma cenām, bet tad, kad pārliecinājās, ka līdz ar to mēs neapstiprināsim nekādus tarifus, tomēr vajadzīgos dokumentus uzrādīja. “Tele 2” dažkārt izceļas ar to, ka savlaicīgi neiesniedz vajadzīgo informāciju..

Medicīnas ekonomiste : Vai Jūsu vadītajai institūcijai nebūtu jāpievēršas medicīnisko pakalpojumu tarifu regulēšanai?

I.Š: Tas ir viens no ļoti svarīgiem pakalpojumiem, taču tā ir valsts dotēta nozare, kur darbojas pavisam citi likumi. Šāds jautājums jau ir apspriests kādreiz ar Veselības ministriju un pat valdībā, taču mums laikam nevajadzētu uzņemties regulēt jomas, kuras mums nav deliģējis likums. Tas arī neatbilst pasaules praksei.

Antons: Vai kāds no jums, , ir pamanījis, ka ir apvienojušies RIMI un KESKO lielveikalu tīkli. Es saskatu, ka tas ir tāds "maziņš" monopols un nav radīts pircēju interesēs. Kāpēc jūs nenoprotestējāt šādu tirdzniecības monopolizāciju ?

I.Š: Tas ir tikai un vienīgi Konkurences padomes vērtēšanas ziņā. Tā nav mūsu kompetence.

Ako: Vai piekrītat apgalvojumiem presē, ka regulators, izsniedzot licenci “Triatelam” par 100 latiem izdarīja nozīmīgu kļūdu? Netika uzrīkota izsole un valsts budžetā neieplūda naudiņa?

I.Š: Mēs rīkojāmies absolūti esošās likumdošanas ietvaros. Diemžēl toreizējā likumdošana nenoteica, kādos gadījumos ir jārīko izsoles un, vai vispār regulators ir tā iestāde, kurai tādas ir jārīko. Toreiz bija zināms vakuums mūsu likumos un praktiski mūsu rokās nebija neviena instrumenta, lai citādi risinātu situāciju. Turklāt pusgadu uz šīm frekvencēm neviens nepieteicās, nebija starp ko izsoli rīkot. Bez tam nauda, ko Triatel būtu samaksājis izsolē, tagad var tikt ieguldīta tīkla attīstība, piedāvājot zemākus tarifus un veidojot konkurenci gan mobilajiem, gan fiksētajiem operatoriem, no kā lietotāji tikai iegūst.

Arī tagad, ja atmiņa neviļ, Ministru Kabinets nav noteicis tādas radio frekvenču joslas, uz kurām regulatoram būtu jārīko izsole. Būtu daudz labāk, ja mūsu likumdošana tiktu maksimāli sakārtota. Tagad mums no tā diapazona ir palikusi viena daļa un daudzi pieteikušies. Mēs gaidām ar nepacietību, kad valdība beidzot noteiks šīs frekvenču joslas, uz kurām ir jārīko izsole.

Vēl nobeigumā gribu piebilst, ka nav neviena pieņemtā lēmuma attiecībā uz tarifiem, par kuru man būtu kauns. Neviena.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form