close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Tā Kunga 1184.gadā nāca sods uz mani par visiem grēkiem, no kuriem ķeizara zaimošana un laupīšana Hesenes markgrāfa zemēs pie mazākiem skaitāmi. Taču, žēlīgā Jaunava, naktī pirms manas kāršanas uzmeklēja manu pazudušo dvēseli Tā Kunga sūtņi, deva savu šķīstīšanu un jaunu dzīvi Visusvētās Baznīcas un Ordeņa labā. Tā piedzīvoju savā divdesmit sestajā dzīves gadā iesvētīšanu starp Jums, mani brāļi, cēlākie un dižākie starp mūsu Tēva kalpiem, un došanos uz aistu zemēm Diunas krastos aiz Austrumu jūras. Pa upi, kura kādreiz Ziemeļu Rūrika draudzes vīrus līdz pat Konstatīna pilsētas mūriem bij’ vedusi, cēlāmies augšup līdz trešajām krācēm pie Polockas ķeizara robežām, tur tika celta apmetne, Diunaburga vārdā, Tā Kunga gaismas sala tumšajās pagānu zemēs, Ordeņa godības liecība. Nav tiesa, ka dzīvojām bez savas apmetnes pagānu un viņu elku vidū, kā to apgalvo dzirdējuši brāļi Lorencs un Gudians.

Karos un lūgšanās tika vadīti četrpadsmit gadi, apmetne dedzināta un no jauna celta, daudzu brāļu dvēseles ir tikušas aizsauktas un nu stāv pie Tēva labās rokas, ticība un zinības, jau bija sējušas sēklu letu zemēs starp Seelienu un Polocku, kur sātana izgrozīta Svētā mācība. Tā gada Rudens sapulcē tiku celts un Svētajā Krēslā stiprināts par Ordeņa Pirmo brāli novadā. Nav tiesa, ka esmu savu varu pielicis, lai grieztu brāļu prātus uz sava vārda rakstīšanu sapulces zīmēs, kā to apgalvo dzirdējis brālis Heinrihs.

Esam mācījuši šejienes tautām pieņemt Dieva vārdu un celt akmens sētas, lieguši tirgos grieķu naudu pret ķeizara mainīt un augļus ņemt, esam vienu likumu visiem veduši un paši tam pakļāvušies. Tik nevērīgs un lepnībā grimis prāts novada ļaudis par tumšiem būtu saucis pēc šiem četrpadsmit gadiem, mani brāļi. Ticībā, prātā un miesā stiprākos no viņiem esam kristījuši un pie Ordeņa galda ņēmuši, un Tas Kungs ir liecinieks, tie darījuši godu savu svēto aizstāvju vārdiem. Nav tiesa, ka ar pagānu sievām sagājies esmu un viņu noburts, Visusvēto zobenu uz necienīgu pagānu pleciem licis, kā to apgalvoja brālis Videvuts, lai miers viņa pīšļiem.

Jau gatavoja Rudens sapulce mani iesvētīšanai Trīsdesmitrīs Arodos, un atdevies biju četrdesmit dienu šķīstīšanās vientulībai, kad mūsu novadā melno austrumu jātnieku, hazāru, pulku tūkstoši ielauzās, Atilhans viņu pirmvedis. Nežēlīgi, ātri un milzīgā skaitā tie, viegli lauzdami mūsu pretošanos, līdz Diunaburgai nonāca. Nav tiesa, mani brāļi, ka esmu Kijeves tirgū derību ar arābiem slēdzis un hazārus uz savu zemi nodevīgi atvedis, kā to apgalvo Galīcijas brāļi.

Tad lūk, kad uzzināju, ka hazāru pulku pulki jau bija apstājuši Diunburgas mūrus, pārtraucu svēto šķīstības solījumu, izgāju no meža un atgriezos cilvēku vidū, hazāru šķēpu pie Ordeņa kakla juzdams, kaut zināju, ka uz visiem laikiem līdz ar to slēgtas būs man šķīstības un Trīsdesmittrīs arodu durvis.

Es, Jūsu padevīgais kalps, brāļi nezinu, visu kas notika tajā vakarā, kad pa eju zem Diunas atgriezos pilsētā, par to vēl stāstīšu. Taču vienu lietu, debesu klātbūtnes apdvestu, zinu droši - nākošā rītā pats savām acīm no pilsētas torņa redzēju, kā aizgāja visi hazāru pulku tūkstoši nolaistiem karogiem, atstājot gūstekņus dzīvus un veselus, tostarp piecdesmit septiņus Ordeņa brāļus. Tas bija Tā Kunga 1198.gada jūnija devītajā, neizzināmu noslēpumu pilnas godības liecības, dienā. Daudzi teicās redzējuši tajā naktī dažādas debesu zīmes un eņģeļu bazūnes skanam, par piemēru, trīs Austrumu ķēniņus hazāru nometnē iejājam, zaļu krustu debesīs austrumu pusē, un citas neuzrādāmas lietas, kam piešķiru vērtību tik kā nemācītu cilvēku māņticības liecībai. Lai nolādētas tās mēles, kas teic, ka esmu atdevis tajā naktī hazāriem Ordeņa sudrabu apmaiņā pret zemi, visas deviņas lādes joprojām ir pilnas un to atslēgas pie manas jostas.

Taču tagad, mani brāļi, jāsaka man Jums lieta, kuru nespēju izskaidrot ne rakstos, ne garā, kaut daudzas dienas un naktis to centies esmu. Tajā naktī nāca Atilhans manā lūgšanu cellē, nesaprotamā kārtā nemanīts pāri mūriem un garām brāļu zobeniem ticis, kopā ar diviem zintniekiem – vienu Mozus un vienu Allaha ticīgo. Atnācis teica man aptuveni sekojošo: Šis brīdis, kristieti, mūžības izgaismots, tāpēc saņem kopā visu savu garaspēku un ticību savam Dievam, lai to godam piepildītu, netver pēc vārdiem, tie tikai atslēgas uz debesu godību un spēku, netveramo un visuresošo. Šajā naktī tiks lemts, kādu ticību Diunas zemēs būs turēt. Ja spēsi man rādīt, ka te Krusta zīmei labāk būt kā Pusmēnesim vai Zvaigznei, aiziešu rīt no Tavas zemes robežām, ja ne, rītdien mirs tie, kas pretosies, un būs spiesti mainīt lūgšanas tie, kas nepretosies. Ja kaut tikai domāsi sardzi saukt, nāve būs Tava un Tavas pilsētas daļa. Nav tiesa mani brāļi, ka pats uzaicināju ienaidnieka vadoni ar maldu mācītājiem ciemos pie sevis, kā tas izsludināts brāļa Lorenca apkārtrakstā.

Piekritu mani brāļi, apstākļu spiests un par savas ticības pārākumu pārliecināts, šo dīvaino sarunu sākt. Ilgi mēs runājām, tik klausījās Atilhans un jaunas mīklas uzdeva, nevarēja izšķirt varenais austrumu ķēniņš, kam priekšroku dot. Dziļi gudrību ūdeņi, taču arī liela cieņa pret mūsu Tēva vienpiedzimušo Dēlu nāca no abu maldu mācību vīru mutēm. Zvēru pie Svētajiem rakstiem, nebija zaimošanas pret Visusvēto Baznīcu šajā naktī, tikai liela prāta cilvēki savu ticību, ar mātes pienu uzņemto, līdzībās un pretrunās aizstāvēja. Tik tagad sapratu, mani brāļi, ko devušas man dižo pagānu Aristoteļa, Heraklita un Parmenida ruļļu studijas, ko Ordenis pirms iesvētīšanas man dāvāja.

Nakts jau uz beigām gāja, bet neatzina Atilhans nevienai no trim mācībām – Kristus, Mozus un Allaha, uzvaru, tad teica man – jautāšu Tev pēdējo reizi, Tavās rokās Diunas zemes liktenis, nespēsi manu prātu par labu Tavai Mācībai griezt, pa Diunu rīt Tavas tautas asinis plūdīs. Un tad jautāja viņš man: Kas ir tas, no kā Tu atteikties vari savas ticības dēļ?

Salā un aukstumā, cīņās un lūgšanās esmu dalījis savu likteni ar Jums, mani brāļi, manu atbildi Atilhanam uzmanīgi uzklausiet, un netiesājiet pārsteidzīgi. Teicu: “Stāv rakstīts: “Tas ir kā vējš laukā. Neviens nezin, no kurienes tas nāk, un uz kurieni pūš.” Mana ticība mani dara brīvu. No visa brīvu, no kā ieroči, pils atslēgas, amats un labais vārds tik mazākais ir. Tā dara mani brīvu no maniem vecākiem un manas dzimtas, no pagātnes visas, kas tikai rēgi, un no nākotnes, kas tikai sapņi tukši, tā dara mani brīvu no ķeizara un no Visusvētās baznīcas, Tu neticēsi, mans viesi Atilhan, bet arī no Ordeņa tā mani brīvu dara. No Vecās un Jaunās derības. Pat no cerības uz Gara atnākšanu manī. To tikai tagad saprotu, bet es brīvs arī no pienākuma pret Dievu, Mīlestību un Skaistumu. Mana ticība darījusi mani brīvu no visa, kam vārds ir dots zem saules, no visa, ko nosaukt varu. Es brīvs kā vējš, un tomēr nekas cits, kā mana Tēva griba.”

Kad beidzu, klusēja abi maldu mācību zintnieki, nemīlēja tie savu ticību tā, lai svešu ļaužu priekšā no tās atteiktos, domīgs ilgi klusēja arī varenais Atilhans, tad piecēlās no savas vietas un teica:

“Bezgalība Tavos vārdos, brāli Albert, tai pateicoties, šajā prāta kaujā pirmais esi. Ar to Tu pats jaunu Derību šai zemei iedibināji, ja nostiprināsi to savos darbos, uzplauks šī zeme un tās tautas pie gaismas tiks. Ja nespēsi, tie vārdi tikai, bailēs un spaidos teikti. Par jaunās Derības zīmi es atgriežu Tev karā gūto un aizeju no šīs zemes, taču ierakšu savu karacepuri Diunas lokos, pakalnos gleznainos, lai tā manām acīm skatīt var, kā Derību jauno pildi. Nespēsi Tu vai Tavi pēcnācēji, Diunas vadoņi, vārdu turēt, un Diunas tautām tādu likumu dot, kas Garu atbrīvo, ne nospiež, atsauks Atilhana karacepure nelaimi, pieredzēs atkal šī zeme hazāru pulkus, un nebūs tai bijušas nelaimīgākas dienas, kraukļi un vilki Tavi pavalstnieki būs. Tagad atstāj Diunaburgu un dodies uz Diunas grīvu, tur jaunās zemes sēdekli iestādi un izpletīsies Tu līdz čudiem ziemeļos, krivičiem rītos un žemaišu ķēniņiem dienvidos. Tev veiksmi ticu un novēlu.”

Un prom viņi bija, taču līdz šai dienai, mani brāļi, drošs neesmu vai tā īstenība, vai tikai šķitums, bezmiega nakšu dzemdināts. Taču nav tiesa mani brāļi, ka es būtu brālības zvērestu ar neticīgajiem slēdzis, zemi ar tiem dalījis un Ordeņa noslēpumus atklājis, kā to atgalvo brālis Klemenss.

Tagad esmu gatavs pieņemt Jūsu spriedumu Tā kunga vārdā visā pazemībā, lai kāds tas nebūtu.

Ak, jā, tik vienu ļaujiet piebilst, ja lemsiet, ka, es Jūs pazemīgais kalps, esmu dzīvot un Ordenī būt cienīgs, esmu gatavs atkal uz šo aistu zemi doties un par tās likteni atbildību uzņemties.”

No brāļa Alberta runas XXX ordeņa kapitula sēdē Brēmenes Domā, Tā kunga 1199.gada 13. augustā pierakstīts.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form