- “Jā, boss,” vienaldzīgi atbildēju es.
- “Maisā, kurā pēc apšaudes tevi iebāzīs, tiks noslēpts nazis un ūdensizturīga kabatas baterija. Kad maiss tiks iemests ūdenī, tev būs jāieņem plaušās tik daudz gaisa, lai tu spētu noturēties zem ūdens pēc iespējas ilgāk.”
- “Domāju, ka nebūs grūtāk par iepriekšējo reizi,” atsmaidīju es.
- “Samaksa gan paredzēta uz pusi lielāka, nekā iepriekš.”
- “Man patīk pie jums strādāt, boss,” es draudzīgi piemiedzu ar aci.
Taču viss neizgāja tik gludi, kā bija domāts. Mani piekrāpa. Maisā neatradās nekā no tā, ko bija solījis mans darba devējs. Pat ne nolādēta kabatas baterija, lai es vismaz varētu noslīkt pie gaismas. Galvā šaudījās tūkstošiem domu un es kārpījos kā negudrs, bet ciešās virves negribēja padoties. Neveiksmīgi mēģināju uztaustīt jebkādu caurumu, vai izirušu vietu maisa audumā, lai man būtu iespēja kaut kur ieķerties un plēst. Jutu, ka gaiss plaušās paliek aizvien mazāk un es patiešām būtu noslīcis, ja vien viss notiekošais nebūtu bijis tikai sapnis. Es pamodos ar pamatīgu atvieglojuma sajūtu, taču manu prātu pēkšņi sāka nodarbināt kāda pavisam savāda doma – ja darbs būtu bijis paveikts bez minētās nodevības, kad mans boss, nevēlēdamies dalīties saņemtajā naudā nolēma mani mokpilnai nāvei, kā tad es būtu saņēmis savu honorāru? Nauda man tiktu iedota sapnī, bet reālajā dzīvē, protams, tās vairs nebūtu. Šī netaisnība man nedeva mieru līdz pašam rītam – sapnī es biju godīgi strādājis un krājis naudu, taču ar vienu pamošanās mirkli visam pēkšņi tiek pārvilkta svītra. Nolēmis negaidīt nakti un kārtējo aizmigšanu, es tūlīt pat devos uz aptieku, lai iegādātos visiedarbīgākās no bezrecepšu miega zālēm.
Savu bosu es vairs nesatiku – nenoliedzu, ka gribētu “pateikties” viņam par sagādātajām neērtībām pagājušajā sapnī, taču koncentrēties uz prastu atriebību es uzskatīju par laika izšķiešanu. Satiekot vairākus apķērīgus cilvēkus, sešas stundas ilgā miega laikā es viegli atpelnīju savus zaudējumus un vēl miegā esot atkal sastapos ar problēmu par reālas naudas saņemšanu – kaut kāda sestā sajūta mani mēģināja pārliecināt, ka pēc pamošanās es atkal būšu tikpat nabags, kā iepriekš. Vēl tā pa īstam neatvēris acis, es pārdomāju dažādas muļķīgas iespējas naudas saglabāšanai: iemaksāt iegūto summu kā avansu par mobilā tālruņa pakalpojumiem vai kaut kādā veidā noguldīt to uz sava rēķina, taču nodevīgie pēcpusdienas saules stari mani neatgriezeniski uzmodināja un es sapratu, ka manai problēmai ir tikai viens risinājums. Es piecēlos un iztukšoju no rīta nopirkto miega zāļu pudelīti.
- “Ielej man vēl kaut ko”
Vārdā nezināmā sieviete peldkostīmā pastiepa man savu glāzi un es piepildīju to līdz malām no pirmās pa rokai pagadījušās pudeles. Dzērieni gāja uz beigām, taču ballīte, likās, vēl atradās savā plaukumā. Es uzsaucu oficiantam no apakšējā klāja, lai viņš parūpējās par visa nepieciešamā piegādi, bet pats iegāju kapteiņa kajītē, jo nepacietīgi zvanīja mans telefons – nākamais darījums ieguva konkrētus apveidus un es varēju turpināt līksmot. Manu seju varēja vērot visu lielāko TV kanālu reklāmas klipos un šāda popularitāte viesa maniem partneriem uzticēšanos mūsu darījumos. Problēma ar naudas saņemšanu vairs nebija – tā bija reāli taustāma un par to varēja iegādāties reālas lietas. Problēmu tagad radīja pavisam kaut kas cits – man bija nepieciešamas daudz efektīvākas miega zāles, lai uzturētu sevi tajā pasaulē, kurā man vairs nebija nekā neiespējama. Es pamodos, lai paēstu un aizietu uz tualeti – reālā dzīve mani interesēja tikai šo divu iemeslu dēļ. Pārējais bija daudz spilgtāks, īstāks un aizraujošāks, nekā apgrūtinošajā nomodā pavadītās minūtes.
Galu galā es atrisināju jautājumu ar spēcīgāku miega zāļu saņemšanu – laiks, kurā es dzīvoju sapņos nu jau tuvojās divdesmit četrām stundām diennaktī, taču man draudēja kārtējā pierašana pie medikamentiem un, savukārt, tas tikai sekmēja devas palielināšanu. Tāpēc, reiz sapnī, kurā es pārskaitīju sienas seifā noslēpto naudu, pēkšņi nodzisa gaisma un es sajutu uz savas sirds saltu roku – bija notikusi miega zāļu pārdozēšana un no šī brīža termins “reālā dzīve” izzuda no manas vārdnīcas uz visiem laikiem.
- “Jūs tiekat uzskatīts par vienu no veiksmīgākajiem mūsdienu darījuma cilvēkiem,” slienājās glumais žurnālists, “Tāpēc ir saprotama cilvēku vēlme uzzināt atbildi uz jautājumu - kur slēpjas jūsu straujās karjeras noslēpums?”
Es pasmaidīju un draudzīgi piemiedzu ar aci:
- “Neaizraujieties ar sapņu īstenošanu dzīvē – dzīves īstenošana sapņos ir daudz vienkāršāks un vieglāks ceļš pretī veiksmei!”
Mans galvenais sapnis ir vēl tikai priekšā un, lai es arī esmu ceļā uz kaut ko jaunu un nezināmu, nedomāju, ka nākotne varētu izrādīties nepatīkamāka par slīkšanu stingri aizsietā maisā. Galvenais, lai vienmēr būtu dota iespēja laikā pamosties.