Vasara, āra kafejnīca. Pie galda sēž briļļains vīrelis uzvalkā un ēd zupu. Kafejnīcas teritorijā ienāk bārdains vīrietis – viņa garie mati draiskulīgi pland, bet garo apmetni, kurā svešinieks bija ietinies, rotāja nesaprotamas zīmes. Svešinieka vārds bija Meistars.
Meistars: (bez uzaicinājuma apsēdies pretī vīrelim) Laba diena! Vai es nepatraucēšu jūsu barības uzņemšanai?
Vīrelis: (ļoti kautrīgi) Ko jūs! Pievienojieties, lūdzu! (pasniedz šķīvi)
Meistars: (labsirdīgi smaidot) Nē, nē, paldies. Es tādas draņķības neēdu.
(neveikla pauze, kuras laikā Meistars cītīgi aplūko vīreli)
Meistars: (ieinteresēti) Starp citu, es te skatos uz jums… Vai jūs gadījumā neesat lohs?
Vīrelis: (kautrīgi) Cik jūs esat acīgs… Esmu pilnīgs lohs, neaptēsts zābaks un pamuļķis.
Meistars: Burvīgi, burvīgi… Sakiet, vai jūs gadījumā nevēlaties atnākt pie mums uz sanāksmi, lai gremdētos īstenā ticībā?
Vīrelis: (pavisam kautrīgi smaidot) Vai tā ir taisnība – jūs mēģiniet mani ievilināt savā sektā?
Meistars: (ar lepnumu) Jā!
Vīrelis: Vai jūs man varētu pastāstīt, ko mēs tajā sektā darīsim?
Meistars: (lietišķi) Nu, viss kā parasti. Iesākumam jūs nozombēs, bet pēc tam jūs pārrakstīsiet savu dzīvokli uz mūsu garīgā līdera vārda. (aizdomīgi) Jums taču ir dzīvoklis?
Vīrelis: (ar lepnumu) Jā, trīsistabu. Ir vēl arī garāža. (kautrīgi) Mašīnas nav – es to uzpirksteņos nospēlēju.
Meistars: (samērā vienaldzīgi) Nu gan elles grāpji!
Vīrelis: (viegli saskumis) Ko padarīsi, jums konkurence ir pārāk liela. Mūs, lohus, uz pirkstiem var saskaitīt, bet tādi kā jūs ir tūkstošiem.
Meistars: (gandarīts, ar lepnumu) Taisnība. (nopūšas) Taču šajos laikos mums – lētticīgo ļautiņu meklētājiem, nav viegli. Ak, atceros liesmainos 90-tos gadus…
Vīrelis: (kautrīgi iesmejas) He, he, jūs vēl "Auseklīti" vai "Banka Baltija" atcerieties…
Meistars: (sapņaini) Jā, jā, bija laiciņš.
(abi pasmejas. neveikla pauze)
Meistars: (aktīvi pastūmis uz vīreļa pusi pēkšņi uzradušos grāmatu kaudzīti) Starp citu, gribētu jums piedāvāt palasīt mūsu literatūru. Tur viss ir ļoti neskaidri, miglaini un neloģiski sarakstīts.
Vīrelis: (ar prieku sācis šķirstīt vienu bukletu) Dievinu šāda veida grāmatiņas.
(neliela pauze)
Vīrelis: (ar interesi) Man ir kāds jautājums. Nu atņemsiet man visu naudu, pārrakstīsiet uz sevi manu īpašumu. Bet tālāk ko?
Meistars: (lietišķi) Nu, jums paveras plašs darba lauks. Jūs varat kļūt par bomzi, varat pakārties, varat tāpat kā es staigāt pa ielām un diedelēt naudu…
Vīrelis: (ieinteresēts) Vai seksuāla rakstura ekspluatācija arī ir gaidāma?
Meistars: (mierinoši smaidot) Būs. Noteikti būs.
Vīrelis: (aizdomīgi) Nepiemānīsiet?
Meistars: Nekādā gadījumā. Nu ko, tad uz tikšanos mūsu sektas sanāksmē.
(Meistars pieceļas un paskatās uz galdu)
Meistars: Es atvainojos, skatos jums te mobilais telefons ir – labs modelis. Vai atļausiet man no tā piezvanīt?
Vīrelis: Protams! Bet uz kurieni jūs zvanīsiet?
Meistars: (izklaidīgi) Uz Melburnu. Pilsētas numurs. Ilgāk par kādām divām stundām saruna diez vai sanāks..
Vīrelis: (kautrīgi) Tādā gadījumā, es aiziešu līdz bankai un aizskaitīšu uz sava telefona kontu vairāk naudas – lai pietiek jūsu sarunai.
Meistars: (laipni) Paldies jums. Bet atcerieties – kad jūs būsiet atpakaļ, manis te vairs nebūs. Un telefons arī.
Vīrelis: (iztapīgi) Nekas, nekas, tas ir ļoti labs modelis un jūs to varēsiet izdevīgi pārdot.
Meistars: Paldies, jūs esat ļoti labsirdīgs cilvēks.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
