close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Sēdēju savā istabā un pārlasīju "Kauja pie Knipskas", kad istabā ielūkojās tēvs. Man nepatīk, kad mani traucē lasīt, taču tēva sejā bija kaut kas tāds, ka gandrīz vai aizrijos. Norūpējusies viņa seja bija un pie tam vēl nopietna.
"Kaut kas noticis?" pieklājīgi apjautājos es, bet pie sevis nodomāju: bļē, kaut tikai ne karš!
"Pēci, man ar tevi ir nopietni jāparunā", tēvs ienāca istabā un smagi apsēdās uz dīvāna. "Māte lūdza".
"Dod vaļā!" bezrūpīgu atsaucos es, kaut gan pašam sāka visas iekšas trīcēt – vai tiešām skolotāja Ziedīte izpļāpājās, ka biju masturbējis uz viņas bildi. Viņa taču apsolīja...
"Vai tev sievietes ir bijušas?"
"Kādā ziņā?" sajutu neizsakāmu atvieglojumu . Tātad ne karš un ne skolotāja Ziedīte.
"Nu...sievietes...ēēē...vai tu esi... "
"Kniebis?" piepalīdzēju es.
"Nu jā..." atviegloti uzelpoja tēvs un atslābinājās.
"Pagaidām vēl nē, bet kas par lietu?"
"Nu, mēs te ar māti nolēmām, ka tā kā būtu jau laiks..."
"Man nav nekas pret, tikai kuru?" piekritu es un klusībā lūdzos, lai tā būtu skolotāja Ziedīte.
"Es tūlīt!" tēvs pieleca kājās un izskrēja no istabas.
Pēc kādām piecām minūtēm viņš parādījās istabā, nosarkušu seju un ar gumijas sievieti rokās.
"Lūk, vakar ar māti nopirkām."
"Super!" atteicu es.
"Nē, bet tu tikai paskaties!" lepni aicināja tēvs, "Te ir viss nepieciešamais" – viņš pavēra lellei kājas un parādīja caurumu indīgi rozā krāsā. "Un dibens ir... un mute arī!"
"Aha..." domīgi teicu es, iebāzis pirkstu indīgi rozā caurumā.
"Viss, kā īstai!!" aizgrābts līdz asarām turpināja tēvs.
"Bet kā tad ar dvēseli?" sarkastiski apjautājos es. Galu galā, varētu jau arī ar skolotāju Ziedīti sarunāt.
"Nu ko tu dēls! Skaties!" pārmetoši izsaucās mans sencis un norāva savas trenniņbikses līdz ceļiem. Kopā ar apenēm. Nekas cits neatlika, kā blenzt uz tēva daiktu. Tas bija nedaudz līks. Ar lineālu tādu nevarētu precīzi izmērīt, tikai ar mērlenti.
"Ņem viņu ciet šādi...", papus nometa lelli uz dīvāna un uzspļāva uz indīgi rozā cauruma: "Tas smērvielai!" paskaidroja viņš un ar plašu atvēzienu iesprauda gumijas lellei. Vairāk viņš neko nerunāja, tikai raustījās un klusām māva. Tad viņš sāka raustīties ātrāk, skaļi izpūta gaisu un norāva no sava daikta gumijas palaistuvi.
"Redzēji?" aizelsies jautāja tētis.
"Aha!"
"Tagad tu pamēģini..."
Kas man cits atlika? Neiešu jau blamēties sava senča priekšā. Novilku šortus, uzspļāvu, kā mācija un ar plašu atvēzienu aizspraudu garām.
"Tu ar roku palīdzi!" aizrādīja tēvs, "Te galvenais ir pieredze!"
Notēmēju indīgi rozā caurumā un.... Tur viss vēl bija slapjš no papuča un pie tam vēl neiedomājami šauri. Dūrē, protams, ir vēl ciešāk, bet sajūtas pavisam atšķirīgas. Aizmiedzu acis, iedomājos par skolotāju Ziedīti un tūlīt pat beidzu. Novilcis lelli, atkritu krēslā.
"Malacis, dēls! Īsts vīrs!" paslavēja tētis un pavēra istabas durvis: "Māt, atnes Pēcim dvieli!"
Istabā ienāca māte un, iedevusi dvieli, noglāstīja man galvu. Tad brīdi vērojusi, kā es slaukos, no viņas sejas pazuda smaids.
"Jūs ko, bez gumijām dragājāt to lelli?" iesaucās viņa.
"Viņa pati par sevi jau ir gumija!" kļuvis par īstu vīrieti, mēģināju pajokot.
"Labi vēl Pēcis, puika pavisam, bet tu! Lops tāds" – māte atņēma man dvieli, kurā tikko biju noslaucījies un ievilka ar to tēvam pa seju. "Pēdējās smadzenes esi nodzēris! Tev taču ir hepatīts! Tu... manu bērnu...!!!" – un atkal ar dvieli pa seju.
Man iekšā viss sažņaudzās. Hepatīts, bļin! Mans daikts sarāvās brūklenes lielumā un acīs sariesās asaras. Man arī sagribējās iekraut tētim, tikai ne ar dvieli, bet ar kaut ko smagāku. Pa rokai gadījās tikai gumijas lelle.
"Debiloīds!! Neieredzu!!" kliedzu es un ar gumijas lelli klopēju tētim pa galvu.
"Pēčuk, nomierinies... nu nomierinies..." māte mēģināja mani apturēt, "mēs tikai pajokojām..."
"Ko?" nesapratu es un izlaidu lelli no rokām. Tā nokrita aiz dīvāna ar dibenu gaisā.
"Pajokojām gan..." burkšķēja tēvs, slaucīdams seju un izskatījās reti nedraudzīgs.
"Gribējām kā labāk", skaidroja māte, "Gribējām, lai tu saprastu, ka vajadzīgs izsargāties. Lietot prezervatīvu, kad tu kādu... nu..."
"Ā, nu skaidrs..." atviegloti uzelpoju un atkal atsēdos krēslā.
Un izsargājos. Pat masturbēju ar uzvilktu prezervatīvu. Pilnīgs murgs, protams, bet ko tu padarīsi? Audzināšana tāda.

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form