Vakar...
/Hemingveja skice/
Sirmgalvis gāja gar jūras krastu un raudzījās melnajā ūdenī, kuru rudens nakts vējš bija sakūlis putās. Zem debesīm skrēja zilgani lietus mākoņi, solīdami drīzu debess un ūdens stihiju savienošanos. Viņš gāja uz priekšu, zinādams, ka tas ir vienīgais veids, kā aizbēgt no savām sāpēm par aizgājušo dzīvi. Somā gulēja termoss ar karstu tēju un rezerves apģērbu. Kabatas lukturītis glabājās ūdensnecaurlaidīgajā jakā, bet tas nebija vajadzīgs - gaišās pludmales smiltis arī naktī pateicīgi pieņēma viņa soļus un rādīja ceļu.
Dažas retas piles ik pa brīdim noraudāja no debesīm. Sirmgalvis gāja, gaidīdams, lai lietus pieņemas spēkā. Viņš vēlējās, kaut tā būtu krusa, kas pērtu viņa miesu un dotu spēku jaunai dzīvei. Aiz muguras viņš bija atstājis divas saplosītas sirdis, divas sievietes, kuru aizvainojums dzina viņu uz priekšu un lika šaustīt savu ķermeni. Lietus pieņēmās. Sirmais vīrs pēkšņi apstājās, sajutis, ka šī ir vieta, kurā viņš pieņems šķīstīšanos - gan no debesu ūdens, gan zemes ūdens.
01/09/2003