Programmas pieteicēja pienākumus kopā ar amatam atbilstošu galvassegu, melnu, korektu vakara vadītāja “katliņu”, uzņēmās aģentūras “Kultūra” direktors Mintauts Buškevics. Pēc Andra Rāviņa teiktās ievaduzrunas (kuru, kā apakšā pierakstījis vēstījuma autors Alunāns, “var kaut kādā [jebkurā] sapulcē kurt vaļā”) svinīgi atklāja “atjaunoto un tīrskaņoto mūzikas orgānu” – memoriālās mājas pianīnu, tā pavadībā dziedāja kuplejas, klausījās un skatījās fragmentus no Alunāna teātra jaunā “Mucenieka un mucenieces”. Alunāna mīklu minēšanā sevišķus panākumus uzrādīja un līdz ar to prēmiju, “špukturi [biķerīti] no šampaņas konjaka buteles”, it bieži izpelnījās rajona kultūras inspektore Dzintra Zimaiša. Savukārt Jurijam Strodam reti pārliecinoši izdevās iejusties “dzīvošajās bildēs” jeb “marmora skulpturās ar mehanismu”, sevišķi darbā ar nosaukumu “Napoleons I Krievijā”, parādoties īsteni napoleoniskā ģērbā un skopām kustībām un izsauksmes vārdiem atveidojot ciešanas, ko skulptūras varonim sagādā aukstums. Pēc priekšnesuma mēra vietniekam nācās grūti klātesošos pārliecināt, ka viss notiekošais viņam ir tikpat negaidīts kā citiem un ka salīgajā roku vēcināšanā un to pavadošajās grūšajās nopūtās viņš nav slepus vingrinājies iepriekš.
Pēc atrakcijas “Ekstra kabinete” apmeklējuma (par to, kas ekstra kabinetē pieredzēts, visi apsolīja nevienam nestāstīt), daži Alunāna mājā uzkavējās, vērojot pie sienām izliktās «ceļojuma bildes, taisītas no cien. Eliasa kunga», daļa devās mājās vai uz nākamajām viesībām, pārējie, risinādami jautras sarunas, nesteidzīgi ieslīdēja suarejas noslēgumdaļā, kas programmā aprakstīta vārdiem: “Vidū starp beigtiem priekšnesumiem omulīga kopdzīve zālē, pie kuras arī skatuves mākslenieki un mākslenieces piedalīsies. Beigas – kā nu kuram katram tīkas. Kas paliks līdz plkst.10 no rīta, dabūs pie Blumberg brokastu.”