Vairs nespēju ievilkt elpu, Un kustināt rokas un kājas. Šeit esmu kā bezgaisa telpā, Kopš atstāji manas mājas… Nav prieka par pirmo sniegu, Kas viegli laižas uz plaukstas, Es naktīs vairs neaizmiegu Pat tveicē man liekas auksti. Kaut redzētu tuneļa galā, Es cerību, mazu kā punktu. Tā ļautu man dzīvot tālāk Un bēdas no kalna stumtu.. Bet tās tikai iedomas klusas… Man maksāt par kļūdām savām Pat dzīves nepietiks visas… Es nododos ciešanu skavām…
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit