Vairs nespēju ievilkt elpu,

Un kustināt rokas un kājas.

Šeit esmu kā bezgaisa telpā,

Kopš atstāji manas mājas…


Nav prieka par pirmo sniegu,

Kas viegli laižas uz plaukstas,

Es naktīs vairs neaizmiegu

Pat tveicē man liekas auksti.


Kaut redzētu tuneļa galā,

Es cerību, mazu kā punktu.

Tā ļautu man dzīvot tālāk

Un bēdas no kalna stumtu..


Bet tās tikai iedomas klusas…

Man maksāt par kļūdām savām

Pat dzīves nepietiks visas…

Es nododos ciešanu skavām…

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!