Katliņš pieķēpājas vienmēr, kad Lāsma vāra brokastu biezputru savai ģimenei. Un pieķēpāts tas jāliek izlietnē zem spēcīgas ūdens strūklas, kas vispirms atmiekšķē biezāko piedeguma kārtu, bet pēc krāna aizgriešanas katliņš uz dažām stundām jāatstāj izlietnē pilns ar ūdeni, lai atmirkst pavisam un tad to izmazgāt ir daudzkārt vieglāk.
Lāsmas dienas režīms bija tāds: pēc pamošanās iztīrīja zobus un vārīja ģimenei biezputru. Pēc ēšanas izdarīja ar katliņu visu, kas aprakstīts iepriekš. Dažas stundas, kamēr katliņa atmiekšķējās piedegums, Lāsma palasīja žurnālus sievietēm. Žurnālus lasīja arī pārējie ģimenes locekļi, bet biezputra no rītiem viņiem jau sen riebās, viņi būtu priecīgi sākt dienu ar vārītām olām, kuras sieviešu žurnāli neieteica ēst uzreiz pēc pamošanās. Lāsma vairāk uzticējās rakstītam vārdam nekā mūžam izsalkušā vīra un bērnu gastronomiskajām fantāzijām.

Dēļ rīta biezputras saniknotais vīrs vairākas reizes bija mēģinājis Lāsmu miegā nosmacēt ar spilvenu. Visas tās reizes Lāsma pamodās un Ilgvaram vajadzēja tēlot, ka miegā viņu pārņēmusi iekāre un apmierināt sievu. Biezputras novārdzinātais organisms uz mīlēšanos reaģēja ar steigu un guva maz baudas.

Lāsma aizvēra žurnālu un ieskatījās pulkstenī. Tas rādīja laiku, kad ūdens ir atlīmējis piedeguma plēksnes un tās kā nepievilcīgas ūdenszāles pland samazgās. Lāsma izlēja sastāvējušos ūdeni un pielēja katliņu no jauna. Siltais ūdens saņēma viņas raupjās delnas un Lāsma aizmiga, stāvot pie izlietnes.

Pirmie pārradās bērni. Nedaudz vēlāk arī Ilgvars. Bērni veda Ilgvaru parādīt viņam jocīgo biezputru, no kuras piedegumiem uzbriedusi mammas dubultniece. Jo mamma ap šo laiku parasti atradās visur citur, tikai ne mājās un tāpēc neviens neticēja, ka stīvais kā sālsstabs cilvēks pie izlietnes ir īstā Lāsma.

Ilgvars rīkojās ar pārbaudītām receptēm, apostīja sastingušo Lāsmu, iebāza divus pirkstus atkal atdzisušajā ūdenī, sakasīja dažas piedeguma plēksnītes un pagaršoja tās ar mēles galiņu. Bērni stāvēja malā un gaidīja, kad arī viņiem ļaus pagaršot. Ilgvars patrieca bērnus gatavot stundas. Lāsma nepamodās, viņas pirksti no ilgas mirkšanas ūdenī bija piebrieduši. Uz tiem raugoties Ilgvars domāja par cīsiņiem, pat ieskatījās ledusskapī, lai arī labi zināja, ka cīsiņu tur nekad nav. Viņš paļāvās uz brīnumu. Ja no biezputras piedegumiem kā tējas sēne izaug Lāsmas dubultniece, kāpēc lai no biezpiena druskām ledusskapī neizaugtu cīsiņu virtenes.

Bet cīsiņu tur nebija. Vīrs aizvēra ledusskapja durtiņas un atvēra atkal. Brīnums nenotika. Viņš pacēla plecos aizmigušo Lāsmu un ievietoja to ledusskapī, brīnums nenotika, tikai aizvācot Lāsmu, katliņā sakustējās ūdens. Ilgvars bija pārāk aizņemts ar jocīgo ūdens apļu pētīšanu, lai dzirdētu, kā ledusskapī, tumsā un aukstumā kliedz pamodusies Lāsma. Ilgvars mērca pirkstus netīrajā ūdenī un strauji rāva ārā, piedeguma plēksnītes plandīja trauksmi, biezputra rāva čokurā kuņģi, kuņģis vilka līdz atmiņas par cīsiņiem, cīsiņi bija veikalā, kurā Lāsma parasti pirka izejvielas biezputrai. Izsalkušie bērni uztraucās, kur palikusi mamma, ne mazāk viņus uztrauca tēta rosība pie izlietnes.

Netīra ūdens šļaksti bija pēdējais, ko Lāsma dzirdēja iemiegot uz mūžiem. Kā pelmeni ragā sasalušu viņu atrada Ilgvars, kurš nepārstāja ticēt brīnumiem un turpināja cerēt, ka atradīs cīsiņus, kas rodas no nekā. Sasalušās Lāsmas uzblīdusī miesa viņam atkal atgādināja jocīgo biezputru, no kuras cilvēki aug kā sēnes un ir tik dzīvi, ka spēj pat nomirt.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!