Ņina pūlējās izturēties neuzkrītoši, tādēļ kā skolniece vicināja iepirkumu tīkliņu un, kad tuvojās bīstams, bieziem krūmiem apaudzis ceļa nogrieznis, pat iedziedājās:
Days before you came
Freezing cold and empty…
Sekotājs pazina dziesmu un dobjā krūšu balsī sāka vilkt līdz. Ņina nebija ar pliku roku ņemama un acumirklī pārmetās uz citu dziesmu:
There’s no earthly way of knowing
Which direction we are going
There’s no knowing where we’re going
Or which way the wind is blowing.
Šo dziesmu sekotājs nezināja, tomēr neapjuka un ar muti atdarināja soloģitāras partijas katras rindiņas beigās. Ņina no azotes izvilka tamburīnu un drēgnais vakars pielija zvārguļu skaņām, tik siltām kā dzirksteles no ugunskura, kurā mazi puišeļi ielikuši prettanku granātu.
Bīstamo ceļa nogriezni līdz tam apgaismoja blāva laterna, taču nupat tai ar kaķeni trāpīja kāds knauķis un gājēji palika tumsā, vienīgi viņu acis spīdēja. Nedaudz spīdēja arī uzraksts Winston uz Ņinas tīkliņa. Uzraksta mirga piesaistīja vīrieša skatienu. Dziesma pārtrūka.
Vai drīkst, es paskatīšos, ko jūs esat nopirkusi, tā svešinieks drošināja Ņinu pienākt tuvāk. Ņina uzticējās. Svešais, neizņemot rokas no kabatām, lēni pašķīra ‘plašķa’ stērbeles. Ņina centās saskatīt ornamentu uz viņa jostas, taču jostu neredzēja. Tīkliņš izkrita no viņas rokām, plīstot nošķindēja plīstošā kabaču ikru burka. Vīrietis steidzīgi ierunājās: iepazīsimies, mani sauc Viktors, un vairs neko nesakot, kā izbadējies metās pie tīkliņa.
Ņina uzskaitīja: kabaču ikri – piecdesmit septiņi santīmi, doktora desa – septiņdesmit četri santīmi, piecdesmit septiņi santīmi, doktora desa – septiņdesmit četri santīmi un tā tālāk un tā joprojām. Viktors nolocīja tīkliņa malas un ar roku pagrāba izšķīdušos kabaču ikrus. Ar burkas lausku viņš nošķēla pamatīgu gabalu desas un nesakošļājot to aprija. Ņina turpināja: kabaču ikri – piecdesmit septiņi santīmi, doktora desa – septiņdesmit četri santīmi, piecdesmit septiņi santīmi, doktora desa – septiņdesmit četri santīmi un tā tālāk un tā joprojām. Uzēd arī tu, Viktors pasauca, ar desas gabalu rokā pamājot aicinošu žestu. Uz aicinājumu atsaucās noplucis krancis, kas tūdaļ sāka luncināties ap Viktoru. Viktors pavēra ‘plašķa’ malu, suņa galva nozuda vīrieša azotē un brīdi Ņina dzirdēja tikai garšīgu šmakstināšanos un redzēja kustīgo suņa asti. Tikko tā beidzās, Viktors ar kājas spērienu aizraidīja suni, lai ar labu ēstgribu turpinātu vakariņas svaigā gaisā.
Desas gabali Viktora rīklē nozuda ar skaļu troksni, tos skaitot Ņina kratīja galvu. Kad Viktors sāka ēst straujāk, arī galvas kratīšana kļuva ātrāka un vārdi Ņinas domās sajaucās vietām: doktora desa - There’s no earthly way of knowing - desa - desa – te Ņina, vai jūs mani dzirdat - sunim bija kaklasiksna, Viktoram siksnas nebija - desai ir bronzas iedegums - freezing cold and empty - bronza kaklasiksna desas no way of knowing kabaču ērces – cold desa sunim freezing and empty….
Viktors klausījās viņas nesaprotamajā prātošanā, tā uzlaboja viņa ēstgribu, desai bija dzimtenes garša un vakars izdevies. Tā varētu notikt biežāk. Pie veikala sataptā sieviete Viktoram atgādināja viņa māti, kas pēc darba nāca mājās pilnām iepirkumu somām.
Pēkšņi atgriezās suns. Satvēra Ņinu aiz apkakles un ievilka biežņā tik strauji, ka Viktors nepaspēja pateikties gādīgajai sievietei par sarūpētajām vakariņām. Viktors piecēlās un tikai kabaču ikru glumā sliede norādīja virzienu, kurā ejot viņš nozudis drēgnajā tumsā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
