Durvis aiz pēdējā nācēja automātiski aizvērās, pie griestiem izvietotajos skaļruņos ieskanējās sportiska mūzika un moža balss pavēlēja: ieņemiet savas vietas uz lāvām. Tas neaizņēma daudz laika un visi nosodoši skatījās uz Intu, kura nekādi nevarēja pareizi iekārtoties uz diezgan šaurās dēļu guļvietas. Spalvains vīrietis no pretējās lāvas parādīja dūri un, rupja spēka iebiedēta, apgūlās arī Inta.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
No lūkas grīdā izkāpa pirtnieks, saukts arī par Melno bruņinieku, pirtsslotas viņa rokās bija pārsietas izturīgām ādas saitēm, nospodrināti pieši šķindēja pret pirts klonu, kad Melnais bruņinieks tuvojās lāvām. Pēršanu viņš uzsāka ar vārdiem: Tu šodien biji nepaklausīgs/-a, tu šodien atkal runāji pretī tētim. Pirtnieka rokaspuisis uzmeta garu. Lai ko arī nedarīja pirtnieks un viņa palīgs, tas viss nebija uz labu.

Inta pārvēlās uz muguras, vīrietis no pretējās lāvas šoreiz viņā palūkojās atzinīgi un sekoja viņas piemēram. Drīz vien visi pirts apmeklētāji gulēja uz muguras, atvērti un tīri kā rīta avīze, kā balta un šķīsta līgava melnā bruņinieka priekšā. Viņš pirtsslotas iemērca sālsūdens mucā un atsāka pēršanu ar jaunu sparu. Pēkšņi atsprāga durvis un iebrāzās policisti. Pirtnieka rokaspuisis izlikās, ka nepazīst savu saimieku un nogūlās uz brīvas lāvas tāpat kā visi parastie klienti. Pirtnieks metās bēgt, taču viens no policistiem iespēra viņam pa vēderu, otrs ar steku iebikstīja skaustā, bet divi citi viņu saslēdza rokudzelžos. Nesalaidiet iekšā aukstumu, norūca spalvainais vīrs. Policisti aiz padusēm izvlika pirtnieku no telpas, viņu komandieris ne vārda nesakot militāri atsveicinājās, un promejot durvīs saskrējās ar padotajiem, kas atgriezās, uz paplātēm nesot vēsa kefīra glāzes, ko izdāļāja gulošajiem. Vai drīkst divas? – kaķenes balsī pajautāja Inta. Kaut trīs! – braši atcirta ierindnieks Briedis un sasita spožo zābaku papēžus.

Kad policisti bija pazuduši, mazs sakārnītis uz apakšējās lāvās iejautājās: kur viņu aizveda? Noteikti uz iecirkni Valža Savalža ielā, noteiktā balsī sacīja spalvainais. Inta iešņukstējās: nomocīs, nomocīs nabadziņu. Neviens no turienes neatgriežas vesels. Labāk saskandināsim, - atgādināja sakārnītis. Kailie cilvēki ar kefīra glāzēm nokāpa no lāvām, sapulcējās telpas vidū un pacēla aprasojušās glāzes. Par Valdi Savaldi! – Inta uzsauca. Glāzes nošķindēja un Valdis Savaldis otrā pilsētas galā juta, ka viņa spēks pieaug, it kā viņš lieliem malkiem dzertu aukstu un treknu kefīru no aprasojušas glāzes.

Darva melnām lāsēm pilēja no lāvu dēļiem un pa grīdā izcirstu reni satecēja granīta plaukstā, kuras žests simbolizēja pirts viesmīlību, bet kūpošās darvas peļķe pavērtās plaukstas vidū – klientu tumšās dziņas, - pirtnieks stāstīja, bet viņa stāstījumu divu liecinieku klātbūtnē protokolēja policijas rakstvedis. Iestrēga rakstāmmašīnas taustiņš un pirtnieka stāsts pārtrūka pusvārdā. Nosvīdušie ķermeņi tā arī palika stāvot ar pusizdzertām kefīra glāzēm rokās. Darva jau biezām pikām gāzās pāri granīta plaukstas malām. Darvas upe aizskaloja policijas apciemojuma pēdas, tā izlauza caurumu sienā un sālsūdens muca vēderaini līgodamās izpeldēja saules pielietā pirts pagalmā. Kailie, nosvīdušie cilvēki atguvās un tupus patvērās uz lāvām. Inta aiz dēļiem atrada sviestmaižu sainīti, ko bija tur paslēpusi iepriekšējā apmeklējuma laikā. Viņa ēda un ne ar vienu nedalījās, kamēr iekodās pārāk sapiparotā kumosā un iemeta sviestmaizes darvā. Trīs dienas pirts apmeklētāji izsalkuši pavadīja melnās darvas upes malā, līdz par viņiem atcerējās Valdis Savaldis, kurš trīs baltu gulbju vilktā pajūgā ieradās glābt briesmīgā pirtnieka upurus, bet melnās upes malā dzīvo pirtnieka melnā dvēsele, kas pilnmēness naktī ar sālsūdenī mērcētu žagaru saišķi vilina vēlīnu gājējus ņemt nelabu galu melnajos viļņos. Slīkoņi sadalījās divās daļās. Vieni kļuva par pirtī gājējiem, otri – pildīja policistu pienākumus un katru nakti no jauna arestēja Melno bruņinieku un pratināja viņu līdz nāvei. Pirts augšējo stāvu mierā un labklājībā apdzīvoja Valdis Savaldis, pasūtīja avīzi “Pirts vēstnesis”, dzidrināja savu dvēseli baltā kefīrā, kas kunkuļiem gāzās no visiem viņa krāniem, un sacerēja vēl daudz skaiustu dziesmu par melno līgojošo upes straumi, kas sālsūdens mucu aiznes līdz horizontam, kur tā pārvēršas atskabargainā saulē un dod glītu iedegumu cilvēkiem.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form