Stiepos pēc krāna. Gribēju noskalot miegu no acīm, bet tas kā zvīņas no acīm nokrita pats, jo no vannas uz mani skatījās trīs garas čūskas sarkanām kā pirmais maijs galvām. Tomēr nē, tie nebija indīgie mūdži. Vannā peldēja trīs metru garas rozes. Paskatījos aiz vannas, vai tur nav aizkritusi daiļā dārzniece, kas šādus brīnumus izaudzējusi.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Aiz vannas kā parasti valdīja tumsa, rotaļājās zirnekļi, kušķiem vēlās mazgājot izkritušie mati. Dārznieci nevarēja saskatīt. Kaut kas līdzīgs acīm tur spīdēja, mazums kas. Maldugunis arī tā spīd. Intuīcija pačukstēja man priekšā, ka tā varētu būt gaisma no prusaku nama logiem. Steigšus atbīdījis vannu, es noliecos pār gaismas avotu. Pēc prusaku nama neizskatījās, vairāk tā kā pēc izdzertas odekolona pudeles, tikai ļoti ļoti maziņas.

Lielas rozes, mazītiņi odierīši. Jutos kā Gulivers ar vienu kāju Liliputijā, ar otru milžu zemē. Atskārtu, ka sajūta rodas no tā, ka kāju turu iemērktu vannā un tā jau sāk aplipt sīkiem ūdensdzīvnieciņiem, kuriem bija apnicis visu nakti pārtikt no rožu smaržas. Sīkā ūdensdzīvība aiz kājas vilka mani vannā, es sadūru pēdu uz rožu ērkšķiem un zvēriņi sajutuši asinis, sāka vilkt spēcīgāk. Ja sīkie gnīdas būtu drusku lielāki, es tiem parādītu.

Kādā no Valža Savalža grāmatām biju lasījis par tuvcīņas paņēmieniem līdzīgu kaitēkļu apkarošanai. Šo mikroskopisko niecību priekšā visi padomi izrādījās nederīgi. Skūšanās putas izskrēja parazītu baram cauri nevienu nenogalinot, spļāviens to neņēma un no krusta tie nebaidījās. Šajā vannā es tiku ieņemts, šajā vannā mani guldīs. Re, ziedi jau izklāti un nelaiķa uzvalka vietā mani apņems ņudzošu sīkbūtņu plīvurs. Cīņas karstumā nepamanīju kā pārplīst karstā ūdens caurule, verdoša ūdens mutuļi sakampa mani aiz otras kājas.

Varētu rakstīt, ka šajā vietā es pamodos un ar tik banālu iznākumu atbrīvot sevi no mocībām, taču es nemelošu un nekļūšu banāls. Ne no kā es nepamodos, stāstam sākoties es jau biju pamodies.

Kā pēdējo glābiņu es ieraudzīju sienā iedzītu naglu. Naglai iepatikās kā es abām rokām satveru viņas galviņu, nagla saliecās un cieta kopā ar mani. Vismaz sīkbūtnes viņu neskrubināja, kā arī nekulstīja verdošu atvaru dzirnas. Vannā peldošās rozes sildīja manu kapu. Tajā es iekritu atmuguriski, līdzi paraujot naglu, kas bija baudkāri saliekusies neglītā līkumā. Manā jocīgajā nāvē lūdzu vainot gleznu “Marata nāve”, kurā attēlotais Marata līķis arī tur rokā kaut ko līdzīgu naglai.

Nav jau pirmā reize, kad līdzība kļūst par nāves cēloni, es mirstot nodomāju un atcerējos ka manā dzīvoklī taču ir vēl viena vanna.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form