Tieši 20.00 par Riekstkodi pārģērbtais atslēdznieks Heinrihs Zaviļevskis pārknieba ar bārkstīm un serpentīniem apvīto ķēdi. Publika pagrūda malā Riekstkodi-Zaviļevski un stāvgrūdām aumaļām klupdama krizdama grūstīdamās stumdīdamās ķerstīdamās bakstīdamās lamādamās iebrāzās zālē, kur norima un palika klusu stāvam.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Pēc divām minūtēm bezkrāsainas egles galotnē iedegās ar zaļu šķidrumu pildīta 60 vatu spuldzīte. Iznāca feja vai Sniegbaltīte, kas viņas var atšķirt, vienīgi zāli pāršalca čuksti “Re kā mūsu kasierīte Laura iztaisījusies:)))))”

Feja-Sniegaltīte-Laura turēja rokā burvju zizli. Turēja kā ļoti trausku un vērtīgu priekšmetu, lai gan labāk par citiem zināja, ka zizlis sastāv no lodīšu pildspalvas korpusa, kas aplīmēts ar krāsainu papīru un folija zvaigznēm. Zizli feja-Sniegbaltīte-Laura izgatavoja pati, šim nolūkam speciāli pietaupot pildspalvu, kas izrakstījās Personāla daļas vadītājai A.Gailītei parakstoties par novembra algas saņemšanu.

Novembrī viņa saņēma Ls 79,04, jo slimības nauda vēl nebija pārskaitīta, daudzus plānotos pirkumus nācās atlikt, pa to laika saradās jauni, un vēl tie svētki tuvojās, visi jāapdāvina, māte jau sēž kā uz adatām un gaida jauno virtuves kombainu, tādēļ A.Gailītes kundze uz darbavietas balli neieradās jaunā kleitā kā bija solījusi un jutās stāvam nosodošu, izsmejīgu skatienu krutugunīs, it kā uz viņas kostīma kāds no aizmugures ar krītu būtu uzrakstījis, ka tajā viņa apmeklē jau otro darba balli.

Patiesībā viņai tur ar krītu kāds bija uzrakstījis “Iesperiet man”, varēja jau nojaust, kurš no kolēģiem spējīgs uz šādiem jociņiem, taču A.Gailīte nenojauta, viņa nezināja, ka tur vispār kaut kas rakstīts, viņai tikai tā likās, viņai daudz kas bieži likās. Arī tagad viņa nevarēja saprast vai tiešām viņai tikai liekas, ka ar pildspalvas zizli feja-Sniebgaltīte – Laura pārsita spuldzīti egles galotnē. Lai šis triks izdotos, viņa pildspalvas galu bija vairākām kārtām notinusi ar tērauda stiepli, ko zem krāsainā papīra nemaz nevarēja pamanīt. Ar stiepli nedaudz notīt ieteica vīrs, viņš mūždien ņēmās ar pludiņiem atsvariem, kā jau visi makšķernieki prata atjautīgi uzlabot visādus nieciņus. Viņš teica sievai “Ar pliku pildsdpalvu tu to spuldzi varēsi pusstundu dauzīt, nesmīdini cilvēkus,” un iedeva sievai gabalu stieples no saviem krājumiem. Pa kuru laiku viņš to visu sanesa mājās?

Spuldzītei plīstot, īssavienojuma dēļ nedaudz noraustījās gaiteņa apgaismojums. Apsargi, kuri tobrīd dežūrēja pie ārdurvīm, salēkušies saskatījās, pārliecinājās, ka ieroči atrodas, kur tiem jāatrodas, tas ir – apvidū starp kaklasaiti un zeķēm, un turpināja mierīgi smēķēt. Nezin vai šovakar vēl kāds nāks, viesu sarakstā atzīmējušies gandrīz visi, kas vēl nav ieradušies, visdrīzāk arī neieradīsies, labāk lai neierodas, mazāk kņadas būs, kad sadzeras, paliek par lopiem, ej tādus savaldi, pēc tam raksta sūdzības, ka apsardze bijusi rupja.

Un kas viņi vispār par apsargiem? Pašu kolēģi sarunāti, par stāvēšanu pie durvīm puse samaksāta avansā, otru pusi maksās tūliņ pēc pasākuma beigām. Nē, tie kas vēl nebija atnākuši, nenāks. Kā nekā decembris, visādas saaukstēšanās, vienu no apsargiem pašu šajā laikā mājās gaidīja slima sieva. Pa šo vakaru vismaz nopelnīs viņai apelsīniem vai mandarīniem, gan jau līdz nākamajam gadam atlabs, cik vairs atlicis, lai gan paziņu attāla radiniece šai kaitei nepievērsa uzmanību, domāja, kas tur liels, pie ārstiem tā arī negāja un nomira. Pēc nāves viņa kļuva zaļa kā zaļais šķidrums no pārsistās spuldzes. Tas saplūda skujās paslēptā piltuvītē, pa kurieni nonāca sarežģītā renīšu un kanāliņu sistēmā, kas stiepās pa visu egles iekšpusi, no skujas līdz skujai. Šo smalko darbu bija paveikuši puši no garāžas, viņiem zelta rokas.

Šķidrumam ielīstot renīšu-kanāliņu tīklā, bezkrāsainā eglīte viesu acu priekšā ieguva savu dabīgo krāsu. Saskrēja rūķīši, sāka kārt eglē pienācīgos bumbuļus, vecas konfetes, piparkūkas, brīnumsvecīšu pelēkos dzeloņus. Katrs viesis, kurš zem rūķīša bārdas atpazina savas atvases ģīmīti, lepni rādīja blakusstāvētājam, šajā brīdī neērtu mulsumu sajuta klātesošie bezbērnu vīrieši un sievietes, Tehniskā sektora vadītājs Imants Karatenko pat nodomāja vai bijis vērts maksāt tos trīs latus un nākt šurp, tā dāvana, ko beigās saņems tāpat nemaksās ielūguma cenu, jau tā likās muļķīgi, ka par ielūgumiem jāmaksā, un tad atnākušam jājūtas vainīgam, ka tev nav bērnu, bet kaut kādam pajoliņam Zīlem no simtceturtā kabineta to ir veseli trīs?

Mūzika jau skanēja, par to rūpējās sistēmu administrators Guntis, bet Salatētis ģērbtuvē vēl tikai plēsa dāvanām nost cenas, kamēr priekšnieka sekretārīte pielaboja viņa tērpu, sukāja bārdu. Tā pielīmē, ka nevar nost dabūt, Salatētis šķendējās ap kārtējo oranžo uzlīmīti, visus nagus var nolauzt, pamēģini, Solvita, varbūt tev sanāks. Viņa kuplā bārda vaļā palaista kā no jumta krītošs sniegs atsitās pret sarkanā kamzoļa krūtežu, kad Solvita izņēma no Salatēta rokām dāvanu, lai palīdzētu noplēst cenu. Arī viņai tas nepadevās, varbūt necentās no visas sirds, tieši pirms pasākuma manikirētos nagus arī negribētos sabojāt kaut kāda štrunta dēļ, būtu dāvinājuši ar visu cenu, vienalga, var taču ieiet veikalā un paskatīties, ja kādu tas interesē. Solvita vienmēr tā darīja, viņa pārbaudīja savus mīļākos un bija pamanījusi, ka jo lētāka dāvana, jo lielāku intrigu ap to cenšas savērpt tās sniedzējs, visi šie stāsti par to kā nebija vienā veikalā un nācās braukt uz otru pilsētas galu, muļķības kaut kādas.

Neviens tā arī neuzzināja, kas tovakar noticis salatēta un Solvitas starpā, neviens un nekad viņus vairs neredzēja, vienīgi Solvitas darbavietas izsēdētais krēsls liecināja par vajadzīgu apaļumu vajadzīgā vietā, ne par daudz ne par maz, tāpēc jau visi šīs iestādes neprecētie un tostarp arī precētie meklēja iemeslus, lai apmeklētu priekšnieku un redzētu viņa kabineta priekštelpā sēdošo sekretārīti.

Bet tovakar Solvita nevienam nebija prātā, visi gaidīja Salatēti ar dāvanu maisu, dažam līdzi atnākusi arī sieva, ja dažas no tām būtu redzējušas Solvitu, pēc tam ilgi neliktos mierā, rīkotu greizsirdīgus skandālus, neticētu, ka ar TĀDU var būt tikai darba attiecības.

Pagāja stunda, pagāja divas, rūķīši egles rotājumus noņēma un lika atpakaļ pa otram lāgam, trešam, cetrutam, tas sāka jau apnikt, daži savējam uzsauca “Nāc šurp, netaisi te no sevis apsmieklu.” Neviens nebija pieredzējis tādu ZSV balli bez Salatēta un dāvanām, par kurām samaksāts. Savā ziņā arī tas bija brīnums, vismaz viesi to centās sev ieskaidrot, paši sev taisnojoties, ka nauda samaksāta par fejas un rūķīšu uzstāšanos, nevar prasīt, lai tādā nieka summā vēl būtu iekļautas dāvanas. Gribējās viņiem tam noticēt, gribējās, bet vieglāk bija noticēt brīnumam.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form