Kad meitenes sagaida savu 18 gadu dzimšanas dienu, viņas pārkāpj vecāku stingro aizliegumu un iet nofotografēties. Tādos gadījumos fotografējas savos mīļākajos tērpos. Silva negribēja būt izņēmums, taču viss viņai misējās. Pašā dzimšanas dienā viņa fotografēties neaizgāja, jo vecāki todien bija mājās, un uzreiz prasītu: kur tu iesi sataisījusies kā tāda mamzele?
Nē, kopš Silvu pēra Haris no paralēlklases, viņa vairs negribēja, ka viņu pērtu tēvs. Nākamajā dienā pēc jubilejas viņa neatcerējās, kurā tērpā gribējusi fotografēties un neatcerējās, kur likusi lapiņu, uz kuras tas pierakstīts. Nākamajā dienā lapiņa atradās vienā no Valda Savalda kopoto rakstu sējumiem, taču Silva neatcerējās, kad lapiņu tur ielikusi un visa diena pagāja smagās pārdomās. Nākamo dienu sabojāja psihoterapeita apmeklējums. Atvadoties, ārsts teica, ka vienā no nākamajām tikšanās reizēm būs jāparunā par kontracepcijas jautājumiem. Iedomājoties izlietotu prezervatīvu, Silvai palika slikti un tādā izskatā pie fotogrāfa rādīties nevarēja, bet nākamās divas bija brīvdienas.

Jaunās nedēļas sākumā Silva tomēr saposās. Sejai pāri sakrustotās ādas siksnas mazliet spiedās ādā un neatstāja sajūta, ka viena no apkaltajām siksnām nepatīkami atiež lūpu kaktiņus. Fotoateljē priekštelpā Silva vēlreiz paskatījās uz sevi spogulī. Nē, nekādas vainas, lūpās iespiedusies siksna piešķīra sejai noslēpumaina un daudzsološa smīna izteiksmi. Šo ādas masku viņai uzdāvināja mīļais Haris. Viņš pats nēsājā par vienu izmēru lielāku.

Kamēr fotogrāfs gatavojās uzņēmumam, viņa pie katras izdevības novērsās, jo kaut ko tādu vēl redzējusi nebija. Tiesa, draudzenes bija stāstījušas par šādiem pusmūža vīriešiem, brīdinājušas, biedējušas, bet Silva viņu biedus nekad nopietni vērā neņēma. Silva atviegloti nopūtās, kad fotogrāfs paslēpās zem sava melnā pārsega. Pasmaidi, - kā no kaimiņu dzīvokļa atskanēja viņa balss. Ādas siksnas neļāva savilkt smaidu no vienas auss līdz otrai. Bestija ne sieviete, - Silva dzirdēja fotogrāfu čukstam savā melnajā slēpnī. Fotogrāfam samisējās un viņš par agru nospieda slēdzi. No zibspuldze līdz Silvas kājām kā serpentīns izšāvās varavīksnes strēle, pa kuru ejot, viņa sasniedza fotogrāfu, norāva viņa melno pārklāju un uzlika kājas uz bailēs trīcošā vīrieša pleciem. Fotoaparāts turpināja darboties sev vien zināmā režīmā, līdz telpu līdz augšai pildīja varavīksnes, zem kurām Silva un fotogrāfs kā divi klaidoņi zem tilta, pētīja uzņēmuma negatīvu.

Negatīvā Silva sev patika labāk un iedomājās, kā uzdāvinās šo attēlu Harim, kura istabā ar ādas tapetēm, dzelkšņainām ādas segām un smagām samta drapērijām tieši pietrūka kādas padrūmas bildītes. Viņa lūdza fotogrāfam pavairot negatīvu. Fotogrāfs domīgi plūkāja ķīļbārdiņu nākamajam apmeklētājam un neieklausījās Silvas lūgumā. Apmeklētājs kaut ko pačukstēja fotogrāfam un norādīja uz atvērtajām ateljē durvīm, aiz kurām ietves malā stāvēja spilgti sarkana, ar malku piekrauta smagā mašīna. Fotogrāfs piekrītoši pamāja un abi vīrieši atstāja telpu.

Durvis aiz viņiem aizvērās un Silva dzirdēja tajās noskrapstam atslēgu. Viņa palika ieslēgta! Varavīksnes lēni dzisa, Valda Savalda fotoportreti pie sienām slīga tumsā un tikai viena fotogrāfija izstaroja gaismu. Tajā Silva ieraudzīja iemūžinātu fotogrāfu tieši tajā brīdī, kad tas iemūžināja viņu. Fotogrāfijas pašā maliņa Silva pat saskatīja sava zābaciņa smailo purngalu. Fotogrāfs uz attēla pagriezās pret Silvu, pasmaidīja un pasniedza čeku. Pieliekusies tuvāk, viņa nespēja noticēt tam, kas fotogrāfa rokrakstā sīkiem burtiņiem bija rakstīts uz čeka cenas vietā. Viņa negribēja tam ticēt, viņa gribēja atgriezties mājās un vakariņās ēst malto gaļu ar sēnēm, viņa gribēja snaikstīties zem Hara žagariņiem līdz abus pieveic nogurums. Bet uzraksts uz čeka, ko pastieptā rokā turēja uz attēla redzamais, nesen pa durvīm izgājušais fotogrāfs, izšķīra Silvas likteni. Viņa to nebija izvēlējusies labprātīgi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!