Eduards izauga liels, ieņēma vadošu amatu ārvalstnieku firmā un sāka pelnīt miljonus. Viņa dzīves moto nu bija: “Ja gribi ģimeni uzturēt / Mācies skanošo ģenerēt!” Vecie draugi Eduardu vairs nesaprata, rādīja ar pirkstiem, neglīti apsaukāja aiz muguras. Acīs gan pieglaimojās, aicināja vakariņās, Eduards negāja, jo viņam likās, ka veco draugu šaurie blokmāju dzīvoklīši smird.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Vienīgi ar draugu sievām Eduards turpināja uzturēt labas attiecības. Aicināja uz restorāniem, spieda ēst austeres, kutināja aiz ausīm un pikantajās vietās. Viņas spiedza, atdevās un jutās laimīgas, ka viņām pievērš uzmanību veiksminieks. Pārnākušas mājas, viņas teica vīriem, ka tām sāp galva un likās gulēt. Vīri papukojās, pagaidīja, kamēr šās aizmieg un šmauca pa logiem rindām vien uz netīrajām dzertuvēm plītēt, valcierēt ar ielenēm un runāt par futbolu.

Valdis Savaldis pa to laiku bija kļuvis par futbola treneri. Valsts izlase iztuntuļojās no stagnācijas un regulāri sāka piedalīties pasaules čempionāta finālturnīrā. Zeme jau sen piederēja marsiešiem, tikai to rūpīgi slēpa no pamatiedzīvotājiem, tomēr visu valstu izlašu galvenie treneri bija lietas kursā, jo nekad čempionātos neuzvarēja stiprākais, bet tas, kuru uzvaram gribēja redzēt marsieši. Dažreiz tā bija Valža Savalža trenētā izlase.

Eduardam rokās bija duncis. Viņš to sažņaudza un aukstām acīm meklēja kārtējo upuri. Viņš bija pliks stadiona vidū. Tribīnes bija pilnas ar ļaudīm, kas sastinguši šausmās lūkojās, kas notiks tālāk. Skatītājiem augstākajās tribīnēs Eduards stadiona vidū likās kā maza skudriņa, taču lielie ekrāni abās stadiona pusēs rādīja viņu pilnā augumā. Asiņainais ierocis bija labi redzams. Tikai krāniņam ātri reaģējošie tiešraides režisori bija paspējuši pārvilkt “migliņu”, lai nesanāk pornogrāfija...

Septiņi futbolisti jau bija nodurti. Divi pretinieki, pieci mūsējie. Varēja redzēt, ka prātā jukušais bende neizvēlas upurus pēc politisko simpātiju principa. Valdis Savaldis lēni, bet mērķtiecīgi tuvojās baltajam aplim stadiona centrā, kurā Eduards bija simetriski izkārtojis tikko nogalinātos ķermeņus. Piecus pretiniekus – zvaigznes formā, lai izskatītos kā “TV 5 Rīga” logo, bet divus mūsējos T-veidā pa vidu. Valdis Savaldis pienāca Eduardam un teica to, ko neviens visā stadionā nevarēja dzirdēt...

“Atdod nazi!” stingri, bet noteikti teica izlases treneris. Skanēja kā Klintam Īstvudam. Eduards, atcerēdamies gadījumu ar plakātu bērnībā, izkusa kā vasks, un roka pati no sevis cēlās, lai atdotu nazi. Viss stadions noelsās, daži pat sāka taisīt vilni. “Es gribēju... Es tikai vienreiz gribēju... Lai mani ievēro! Lai es varētu būt laimīgs, kā toreiz bērnībā...” šņukstēja Eduards, rīstīdamies pats savās asarās.

“Es tevi ļoti labi saprotu, un tāpēc es tevi izglābšu arī šoreiz” teica Valdis Savaldis un asmens viņa rokā maigi, bet zibenīgi ietriecās Eduarda kaklā. Nolaidās sudrabots šķīvītis, izkāpa marsieši un savāca visus līķus, savukārt specvienība ātri apstaigāja visus stadiona skatītājus un ar mazas ierīcītes pieskārienu izdzēsa viņiem atmiņu...

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form