Jāatzīst, ka arī nekāds izcilais zaglis Valdis nebija. Resnās un krieviski runājošās pārdevējas bieži viņu pieķēra, veda noliktavā un plūkāja aiz ausīm, dēvējot par "ubļudku", "virodku" un "latišskuju sukinu sinu". Valdis sodu pacieta klusējot kā vīram pienākas. Ejot prom, viņš dažkārt centās ar kāju iespert pa pārdevēju ļumīgajām pēcpusēm. Tādās reizēs veikala darbinieces dzinās viņam pakaļ pa ielu un draudēja nodot puiškānu milicijas rokās.
Gāja laiks, Valdis auga lielāks. Nu jau viņš no pusaudža bija pārtapis jaunā vīrietī. Parasti staigāja noaudzis ar bārdu, jo nebija naudas, par ko iegādāties skuvekļus. Acīs joprojām jautās tas pats blāvums, kas bērnībā, vaigi bija iekrituši, pleci sagumuši. Drēbes Valdim parasti bija negludinātas, jo vecāki viņu bija patriekuši no mājām jau 18 gadu vecumā, bet neviena cita, kas varētu par bēdubrāli parūpēties, nebija. Valdis gan pāris reizes bija domājis par precēšanos, taču ikreiz, kad mēģināja iepazīties ar kādu daudzmaz simpātisku meiteni, tā šausmās iepleta acis un, aizbildinoties ar mājās atstātu ieslēgtu gludekli vai gāzes plīti, attālinājās, it kā viņai apakšbiksītēs būtu reaktīvais dzinējs.
Tā nu Valdis klīda pa pasauli — vientuļš un neviena nesaprasts, līdz kādā rītā, pamodies pēc kārtējās iedzeršanas kopā ar spoguli, saprata, ka dzīvē ir kaut kas jāmaina. Valdis apņēmās, ka darīs visu, lai atstātu savu vārdu vēstures lappusēs, un nolēma kļūt par rakstnieku. Kā jau īstam rakstniekam pieklājas, bija vajadzīgs literārais pseidonīms, un Valdis nosprieda, ka turpmāk sevi dēvēs par Valdi Savaldi.
Tā aizsākās viņa literārais un sviestainais ceļš plašajā pasaulē…
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
