Valdis Pušmucāns, ko draugi mīļi dēvēja Kaulaino Pīļknābi, jau kopš bērnības bija kluss un kautrīgs zēns. Uzaudzis trūcīgā, bet stingrā ģimenē (tēvs -- ģeogrāfijas skolotājs, māte — biļešu kontroliere autobusos), Valdis jau no mazotnes apzinājās naudas lielo vērtību, tāpēc pie katras izdevības no vecāku makiem un kabatām zaga pa kādam rublim, par ko bieži tika iekaustīts un atstāts bez vakariņām.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Stresa pilnā dzīve lika par sevi manīt. Ik dienas izciešot sodus un dzīvojot nemitīgā kabatas naudas trūkumā, Valdis nokritās svarā, staigāja vienmēr ar skumjām, apdzisušām acīm un, lai kompensētu sabiedrības vienaldzīgo attieksmi pret sevi, zaga konditorejas veikalos cepumu paciņas un baltmaizi, ko vēlāk skolā gardu muti notiesāja, uzdzerot virsū brūngano krāna ūdeni.

Jāatzīst, ka arī nekāds izcilais zaglis Valdis nebija. Resnās un krieviski runājošās pārdevējas bieži viņu pieķēra, veda noliktavā un plūkāja aiz ausīm, dēvējot par "ubļudku", "virodku" un "latišskuju sukinu sinu". Valdis sodu pacieta klusējot kā vīram pienākas. Ejot prom, viņš dažkārt centās ar kāju iespert pa pārdevēju ļumīgajām pēcpusēm. Tādās reizēs veikala darbinieces dzinās viņam pakaļ pa ielu un draudēja nodot puiškānu milicijas rokās.

Gāja laiks, Valdis auga lielāks. Nu jau viņš no pusaudža bija pārtapis jaunā vīrietī. Parasti staigāja noaudzis ar bārdu, jo nebija naudas, par ko iegādāties skuvekļus. Acīs joprojām jautās tas pats blāvums, kas bērnībā, vaigi bija iekrituši, pleci sagumuši. Drēbes Valdim parasti bija negludinātas, jo vecāki viņu bija patriekuši no mājām jau 18 gadu vecumā, bet neviena cita, kas varētu par bēdubrāli parūpēties, nebija. Valdis gan pāris reizes bija domājis par precēšanos, taču ikreiz, kad mēģināja iepazīties ar kādu daudzmaz simpātisku meiteni, tā šausmās iepleta acis un, aizbildinoties ar mājās atstātu ieslēgtu gludekli vai gāzes plīti, attālinājās, it kā viņai apakšbiksītēs būtu reaktīvais dzinējs.

Tā nu Valdis klīda pa pasauli — vientuļš un neviena nesaprasts, līdz kādā rītā, pamodies pēc kārtējās iedzeršanas kopā ar spoguli, saprata, ka dzīvē ir kaut kas jāmaina. Valdis apņēmās, ka darīs visu, lai atstātu savu vārdu vēstures lappusēs, un nolēma kļūt par rakstnieku. Kā jau īstam rakstniekam pieklājas, bija vajadzīgs literārais pseidonīms, un Valdis nosprieda, ka turpmāk sevi dēvēs par Valdi Savaldi.
Tā aizsākās viņa literārais un sviestainais ceļš plašajā pasaulē…

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form