close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Gevins ar to nodarbojās jau vairāk kā 5 gadus. Tas nebija vienkāršs uzdevums, kam bija vajadzīgs nedaudz laika. Tas uzlika milzīgu atbildību, jo Gevina darbs ir tas pēc kā vēlāk vadīsies ne vien tūkstoši, bet miljoni cilvēku. Par to, kas notika viņa galvā tajā brīdī nevarēja pateikt neviens. Vienīgais, ar ko viņš sevi mierināja bija fakts, ka viņš darbojas labāko nolūku vadīts, vismaz viņš tā domāja…. . Vai vēlāk viņa darbu izvērtēs filosofi, valodnieki, literāti. Vai tas tiks saprasts pareizi?
Vārdu izvēle nenāca viegli… .

Gvena izgāja no mājas agri no rīta. Viņa laipni pasveicināja vienmēr mundro portjē un uzsāka apmēram pusstundu ilgo ceļu uz darbu. Mērojot šo ceļu ar personisko auto, viņai nācās vairākas reizes pabraukt garām Sapulču vietām. Tās bija katrā rajonā. “Nez vai ir kāds, kuram tās nebūtu darījušas tikpat daudz laba, kā man”, viņa nodomāja. Uz sapulcēm viņa gāja, kad vēlējās. Tās nespieda nedz ierašanos precīzi noteiktā laikā, nedz noteiktu apģērbu, nedz arī ziedojumus vai ko tamlīdzīgu. Gvendelīnai tas likās pašsaprotami, ka valdība, neizsūcot no cilvēkiem pēdējo asins pilīti, deva tiem iespēju vienkārši satikties un runāties par visu, kas ienāk prātā.

Viņa pēkšņi atcerējās vēstures stundas – to, ko bija mācījusies par Modifikāciju laikmetu. “Kad tad tas bija?”, Gvena pēkšņi apjauta, ka jautājums par to, kā izveidojās pastāvošā iekārta, viņu nemaz neinteresē. “Šķiet, tas bija Gaismas laikmetā, vai arī jau senāk?”. “Jebkurā gadījumā, kāda starpība kā bija pirms mēs nonācām pie tā, ka pasaule dzīvo mierā ar sevi, valstis ir vienotas, nav milzīgu spēku, kas cenšas pakļaut cilvēkus savu, bieži vien pat kļūdainu un savtīgu apsvērumu dēļ.”

Gvena bija tiktāl aizdomājusies, nemaz nepamanīja mazo suņuku, kas izmisīgi metās pāri ielai viņas auto riteņu priekšā. Izdzirdot skaļo sitienu viņa strauji nobremzēja. Gvena izkāpa no mašīnas un noliecās pār suņuku. Tajā brīdī aizmugurē piebraukušā automašīna izdarīja tādu pašu kļūdu, neuzmanības pēc ietriecoties Gvendelīnas skaistajā “Fordā”.

Gvena pēkšņi sajuta spalgas sāpes. Tās izraisīja automašīnas (viņas automašīnas) sitiens pa galvu. Viss sagriezās un likās tik balts. Pēdējais, ko viņa atcerējās pirms atmodās no trieciena, bija dīvainās vīzijas, ko bija redzējusi: “Gvena bija tērpta nabadzīgi (vismaz tā viņai likās sauca šādas kvalitātes apģērbu), rokās bija maisiņš ar (laikam) cigarešu markas nosaukumu “Marlboro” un viņas seja bija izmisusi. Viņa skrēja pa netīru ielu, uz kuras vietām gulēja tikpat netīri un nožēlojami cilvēki, kā viņa. Palaikam viņa pavērsa skatu uz debesīm, bet bezcerībā novērsās, lai apstādinātu kārtējo asaru šalti. Viņa beidzot bija nonākusi līdz masīvajai ēkai ar lielajiem logiem. Viņa kā vienmēr juta bailes, pazemību, apzinājās, ka tas tā vai tā nelīdzēs, taču devās iekšā. Kad viņa iemeta traukā 5 centus, vīrs, kas stāvēja pie durvīm, kaut ko neapmierināti noburkšķēja.” Vēl viņa miglaini atcerējās nobrāztus ceļus uz cietās ēkas akmens grīdas un milzīgu pazemojumu.

Gvena pavīpsnāja un pasmaidīja. “Tādas muļķības var redzēt tikai sapnī!”. “Jādodas tālāk uz darbu”, viņa padomāja, pasmaidīja un pakratīja pirkstu autovadītājam, kurš tik neuzmanīgi bija viņu ievainojis. Rēta gan nebija dziļa, pēc pāris dienām tā sadzīs. … tad viņa atkal atcerējās vīzijā redzēto. “Tai sievietei gan bija nožēlojama dzīve”, viņa nodomāja, “un viņa bija tik līdzīga man. Fu!”

Gevins turpināja strādāt. Sievai tajā laikā nācās apdarīt smagos darbus – apkopt lopus, apart laukus, nest ūdeni no akas, kult sviestu un braukt uz gadatirgu. Taču Gevina sieva bija saprotoša. Pats Gevins arī centās viņai paskaidrot: “Tas Kungs mūs vienkārši pārbauda.” “Tas kungs, tas kungs”, mēdījās Gevina sieva. “Un šai kundzei derētu palīdzība mājas darbos, nevis kaut kāda pesteļošana, mīļais!”. “Varbūt tiešām?”, nodomāja Gevins. Piedevām arī grāmata bija gana sarežģīta un tās tulkojums bija vajadzīgs tikai nelielam ļaužu bariņam – Draudzei, kura bija Gevinam mazliet palīdzējusi aizdodot naudu, jāsaka gan ar “vampīriskiem” noteikumiem. Tad vēl visādas problēmas – viņš nevarēja tās saprast. Atrastajā variantā aramiešu valodā bija skaidri teikts: “skolotājs, kurā mums jāieklausās”, savukārt izdevumā, kas bija senēbreju valodā viņš atrada “Dievs, kam jāpakļaujās”. Sengrieķu variants vispār likās smieklīgs: “brālis, kurš vēl tikai labu, dodot padomus”. Pēdējie divi bija sākotnējie tulkojumi no aramiešu valodas, kas nu Gevinam bija jāpārvērš angļu mēlē. Grieķi, ai tie jau tikai dzēra un filosofēja – uz viņiem nav vērts paļauties, vismaz tā mācīja tā Draudzes skola. Viņi minēja kaut kādu Pilsiju Ponātu un citus. “Ai, kāda starpība”, viņš nodomāja. “Jātic laikam būs tiem otriem, neviens jau tāpat tos sludinātājus un viņu grāmateles neņems vērā. Man vismaz būs iespēja atkratīties no saviem parādiem”.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form