logā klusi ienāk vecā ielasmeita – nakts

sirdij sajūk ierastā, ikdienišķā takts

lampu gaismā vilina applaucētais sniegs

un bez Tevis – nejaukās, atkal nenāk miegs


nez kur dodas mašīnas; nez, kas viņas trenc

domas, šaubām samītas, arī nez ko lenc

pragmatiskās prātulas noslauka kā vējš

Tava tēla pieskāriens – negaidīts un spējš


dvēselē tik putenis savu dziesmu griež

pelnītas un nepelnītas krāsas sejā sviež

aizliegtajās debesīs Tava sirds un glāsts –

tāpēc tagad neaizmigt ir bez Tevis lāsts

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit